1922. gada 16. aprīlī tiek parakstīts Rapallo līgums. Tā ir vienošanās starp Vāciju un Padomju Krieviju atteikties no visām finansiālajām un teritoriālajām prasībām. Abas valstis pēc 1. Pasaules kara bija nonākušas izolācijā un saskatīja iespēju atjaunot ekonomiku, sadarbojoties.

 

Rapallo ir neliela municipāla vienība netālu no Dženovas. Tā iegājusi vēsturē ar līgumu starp Veimāras Republiku jeb Vāciju un Padomju Krieviju, kuras abas pēc 1. Pasaules kara bija kā zaudētājas. Protams, Padomju Krievija nav zaudētāja tiešā nozīmē. Boļševiku revolūcija sekmēja to, ka pēc varas maiņas Krievija izstājās no savienības pret Vāciju. Taču pēc komunisma režīma izveidošanas un atteikšanās turpināt karot, Lielbritānija un Francija zaudēja savu uzticību Krievijai. Valsts nonāca starptautiskā izolācijā.

Fons, uz kāda tapa Rapallo līgums, bija neizdevīgs abām valstīm. Vācija cerēja, ka pēc sakāves 1. Pasaules karā tai ļaus mīkstināt vienošanos, taču Versaļas lēmumus neviens nemainīja. Tā kā pēc boļševiku revolūcijas Krieviju pašu plosīja pilsoņu karš, vairākas teritorijas tika zaudētas. Padomju Krievija zaudēja Baltiju, Vācija zaudēja ietekmi Polijā. Abas turklāt atradās uz bankrota sliekšņa, jo nebija ar ko sadarboties, lai atjaunotu savas ekonomiskās spējas.

Rapallo līgumu parakstīja 1922. gada 16. aprīlī. Dženovas konferencē Francija izdarīja milzīgu spiedienu uz Vāciju un PSRS, lai tās atzītu parādus, kas bija izveidojušies pirms kara. Krievijas cara režīmam bija prāvi parādi, kam vēl pieskaitīja klāt soda procentus, bet Vācijai bija tūlīt pat jānorēķinās par kara reparācijām. Tā kā abas valstis nespēja būt maksāt, to delegācijas klusiņām nozuda no Dženovas konferences un vienojās savā starpā netālajā Rapallo. Līgumā Vācija un PSRS atzina, ka atceļ visas savstarpējās prasības par reparāciju, parādu un teritoriālajām prasībām. Tāpat abu valstu pārstāvji vienojās, ka mēģinās uzlabot diplomātiskās attiecības.

Ideja, ka Vācijai būtu jāsadarbojas ar Padomju Krieviju nebija jauna. Johans fon Šēkts, Vācijas armijas komandieris, uzskatīja, ka pēc sakāves 1. Pasaules karā ir jāatrod veids, kā noslēgt aliansi ar boļševikiem un kopā sadalīt Poliju. Šī ideja bija ļoti radikāla, un oficiālā vara Šēkta viedokli ignorēja, taču sabiedrībai tas nebija nepieņemams. Īpaši jau vācu uzņēmēji saredzēja iespējas nopelnīt, strādājot ar Krievijas tirgu. Tāpēc alianse ar Krieviju sāka iegūt lielāku nozīmi.

Padomju Krievijai arī patika ideja par teritoriālo ambīciju apmierināšanu Polijā. Taču izcēlās karš, kurā poļi ne tikai ieguva paši savu valsti, bet vēl pretendēja uz daļu Lietuvas teritorijas. Savukārt komunistu atrašanās pie varas, ar visām parādu neatzīšanas un „jaunas lapas sākuma” politiku, noveda pie tā, ka rietumvalstīm negribējās ar viņiem sadarboties. Patiesībā, pēc revolūcijas Krievija bija palikusi izolācijā. Un Rapallo līgums bija divu bēdu brāļu vienošanās par savstarpējo palīdzību.

Pēc Rapallo līguma parakstīšanas to akceptēja arī abu valstu likumdevēji. Pats par sevi šis līgums neparedzēja sadarbību militārā ziņā, taču papildus līgumi tika noslēgti vēlāk. Uz Rapallo līguma bāzes tika panākta vienošanās, ka Veimāras republika atjauno savu pamatīgi samazināto armiju ar Krievijas palīdzību. Ratifikācijas procesā Veimāra atzina arī PSRS iekļauto republiku statusu: Ukrainu, Baltkrieviju, Armēniju, Gruziju, Azerbaidžānu un Tālos Austrumus. Savukārt kā reakcija uz Rapallo līgumu, tapa arī 1926. gada Berlīnes līgums. Tajā Vācija ar PSRS jau vienojās par savstarpējās neuzbrukšanas paktu, ko atjaunoja ik pēc noteikta laika. Kā jau pienākas, visi šie līgumi tika iesniegti apstiprināšanai Nāciju Līgā.