1804. gada 16. augustā Buloņas kara nometnē notika svinīga ceremonija. Imperators Napoleons Bonaparts pirmo reizi apbalvoja karavīrus ar Goda Leģiona ordeņiem. Pasākums ilga veselas septiņas stundas, apbalvošanas ceremonijā piedalījās vairāk nekā 100 tūkstoši karavīru. Napoleons pats piesprauda pie mundieriem 2400 augstākās pakāpes ordeņu, kas nozīmēja, ka impērija ir parādā drošsirdīgajiem karavīriem. 

 

Pēc Lielās Franču revolūcijas izveidojās interesanta situācija, ka Francijā nav neviena augstākā apbalvojuma, ar kuru motivēt karavīrus vai ierēdņus. Tā kā revolucionāri iestājās par pilnīgu privilēģiju atcelšanu, viņi iznīcināja visus monarhijas ieviestos apbalvojumus. Kad pie varas nāca Napoleons Bonaparts, viņš sadūrās ar šo problēmu, ka saspringtos brīžos trūkst motivējošu apbalvojumu, kas parādītu pavalstniekiem, ka viņu nopelni valsts labā ir visaugstākie. Tāpēc jau 1802. gadā Napoleons ieviesa jaunu apbalvojumu – Goda Leģiona ordeni.

Goda Leģions tiešām Francijā pastāv kā atsevišķa juridiska persona. Tā ģenerālmaģistrs ir valsts vadītājs, mūsdienās – valsts prezidents. Apbalvojums nozīmē tādu kā piederību īpašai elitei. Taču šī izpratne Francijā varēja atgriezties tikai vairākus gadus pēc Napoleona, jo pašā Goda Leģiona sākumā to nedrīkstēja izmantot kā apbalvojumu, kas būtu pretrunā revolūcijas ieviestajiem brālības principiem. Napoleona padomnieki ne velti ieteica ordeni izveidot, balstoties uz vecajām brālībām vai Romas leģionu piederību. Lai nebūtu pretrunā ar revolūcijas saukli „Brīvība, vienlīdzība, brālība”, Goda Leģions tapa kā biedrība, kurā uzaicināja spožākos no spožajiem. Nevis, lai palielinātu viņu statusu sabiedrībā, bet gan lai iesaistītu valstiski svarīgos darbos. Protams, tas bija blefs, jo dalība spožāko cilvēku leģionā pati par sevi bija augstāks statuss sabiedrībā. Tāpēc ar laiku revolucionārie saukļi piemirsās.

Napoleons sākumā izveidoja četras pakāpes dalībai leģionā. Tās nebija ordeņa kā apbalvojuma šķiras, bet gan rangi pašā organizācijā. Zemāko rangu sauca par leģionāriem, tad sekoja virsnieku rangs, komandieri un augstākie virsnieki. Vēlāk, kad revolūcijas atskaņa pieklusa, šos rangus pārsauca par kavalieriem un komandoriem. Bet pašu augstāko apbalvojumu sauca dažādi, gan par Lielo lentu, gan par Lielo zīmi, gan arī par Lielo ērgli.

Atgriežoties pie 16. augusta notikumiem, tad 1804. gadā Napoleons varēja apbalvot savas impērijas krietnākos vīrus. Viņš pats personīgi sprauda pie karavīru formām apbalvojumus, pasakoties par ieguldījumu un riskēšanu ar dzīvību valsts labā. Pirms grandiozās Buloņas nometnes parādes Napoleons apmeklēja kara veterānu namu Parīzē. Tur viņš vispirms apbalvoja tos, kas savu ievainojumu dēļ vairs nevarēja pildīt pilsoņa pienākumus. Imperators pats personīgi pateicās katram no viņiem, radot milzīgu pacēlumu veterānu vidū. Tikmēr goda parādē Buloņā imperators sapulcēja 80 tūkstošus sauszemes karavīru, 20 tūkstošus jūrnieku un vismaz 20 tūkstošus augstu viesu. Kopumā viņš pie karavīru formu atlokiem piesprauda 2400 ordeņu, no kuriem 16 bija augstākās pakāpes. Tos, protams, saņēma 14 Napoleona armijas maršali undivi2 admirāļi. Lai parādītu savu apbrīnu un pateicību, karavīri pie imperatora kājām meta iegūtās kara trofejas. Uz kādu laiku impērijas pavalstnieki bija sajūsmā par jauno kārtību Francijā. Vēlāk, kad Napoleona laiks beidzās, valsts vadītāji nolēma paturēt galveno apbalvojumu, būt Goda Leģionā. Taču ir kāds vērā ņemams izņēmums, ļoti retos gadījumos ar Goda Leģiona ordeni apbalvo mirušos. Piemēram, Šarls de Golls izteicās, ka būt daļai no Francijas Goda Leģiona nozīmē būt daļai no „dzīvo elites”. Un piederība Goda Leģionam tiešām nozīmē būt daļai no valsts augstāk vērtētajiem cilvēkiem.