1892. gadā čehu komponists Antonīns Dvoržāks kļuva par Amerikas Nacionālās konservatorijas direktoru Ņujorkā. 1893. gada 16. decembrī Kārnegi zālē pirmatskaņojumu piedzīvoja viņa 9. simfonija „No Jaunās pasaules”, kurai komponistu iedvesmojusi Henrija Vordsvorta Longfello romantiskā poēma „Dziesma par Haijavatu”.

 

„Ja jūs jautātu, kur dzima

Nostāsti un senās teiksmas,

Leģendārās varoņdziesmas,

Kurās zaļi meži smaržo,

Elpo rasā valgās pļavas,

Dūmo telšu ugunskuri,

Brāzmo plato upju straumes,

Tālu veļot atbalss vilni,

Pērkonbalsīs atbild kalni..."

Tā amerikāņu dzejnieks Henrijs Vordsvorts Longfello iesāk savu „Dziesmu par Haijavatu" – indiāņu folkloras tēlos balstītu episko dzejojumu, vienu no spilgtākajiem 19. gadsimta romantisma literatūras paraugiem. Longfello darbs iznāca grāmatā 1855. gadā un jau drīz guva plašu popularitāti ne tikai Amerikā, bet arī Eiropā. Vairākas desmitgades vēlāk tas kļuva par iedvesmas avotu citam romantisma laikmeta dižgaram – čehu komponistam Antonīnam Dvoržākam, radot viņa 9. simfoniju „No Jaunās pasaules". Savu pirmatskaņojumu Dvoržāka „Devītā" piedzīvoja Ņujorkā, Kārnegi zālē, Ņujorkas Filharmonijas orķestra izpildījumā ar Antonu Zeidlu pie diriģenta pults 1893. gada 16. decembrī.

1892. gadā Antonīns Dvoržāks pieņēma uzaicinājumu kļūt par Amerikas Nacionālās konservatorijas direktoru un pārcēlās uz dzīvi Ņujorkā. Amerika tobrīd jau bija sevi apliecinājusi literatūrā, tai skaitā arī ar Longfello, bet tās mūzikas tradīcija vēl bija bērna autiņos, un komponists jutās aicināts to līdzveidot. Vēl tikai dažas desmitgades agrāk bija tapusi čehu nacionāli romantiskā mūzikas skola, kuras spilgts pārstāvis bija Dvoržāks. Šī mūzika sakņojās folkloras tradīcijās, un tāpēc Dvoržāka gadījumā bija gluži pašsaprotami pirmām kārtām vērst skatu arī uz Jaunās pasaules tautas mūzikas bagātībām. „Esmu pārliecināts, ka šīs zemes nākotnes mūzikas pamatos jāliek tas, ko sauc par nēģeru melodijām. Tās var kļūt par pamatu nopietnai un oriģinālai kompozīcijas skolai, kas attīstāma Savienotajās Valstīs. Šīs skaistās un daudzveidīgās tēmas ir no pašas zemes nākušas," rakstīja Dvoržāks. Tāpat viņš interesējās arī par indiāņu folkloru, un Longfello „Dziesma par Haijavatu", tobrīd jau pieejama arī čehu atdzejojumā, kļuva par tematisko pamatu simfonijai „No jaunās pasaules", kuru komponistam pasūtīja Ņujorkas Filharmonijas orķestris. Mūzikā atspoguļojas poēmas patoss: Amerikas dabas saviļņojošā varenība, Haijavatas cīnītāja gars, dzīves dramatisms un sāpes, un arī pirmatnējās tautas fascinējošā vitalitāte.

„Lēnos ritmos sākās deja,

Lēniem soļiem lēni vijās

Viņš ap meža priedēm, vizot

Saulstaru un ēnu spēlēs,

Kāpa mīkstiem pantersoļiem

Un tad ātrāk, arvien ātrāk

Virpuļoja, riņķī griezās,

Lēca pāri kāzu viesiem,

Lēca pāri klusām teltīm,

Griezās viesulis aiz viņa,

Griezās lapas, griezās smiltis,

Viesuļoja viņam apkārt."