1959. gada 16. februārī piedzima Džons Makinrojs. Iespējams visu laiku labākais tenisists šī sporta veida vēsturē un iespējams visu laiku nesavaldīgākais spēlētājs. Kāds to skaidroja ar Makinroja ģenialitāti kortā, cits ar vēsu aprēķinu izsist no ritma pretinieku. Nenoliedzami, Džons Makinrojs ir leģenda, kas uz mūžiem ietekmējis tenisu.

 

Džons Makinrojs laikam lielāko slavu ieguva ne tikai ar savu unikālo spēles manieri, bet arī ar frāzi, ko viņš vienmēr veltīja tiesnešiem „Jūs taču to nedomājat nopietni, vai ne?”. Makinroju dēvē ne tikai par tenisa ģēniju, bet arī par lielāko huligānu, kāds jebkad izgājis tenisa kortos. Viņa īpašais stils bija laba serve un izgājiens pie tīkla. Kā atmiņās dalījās vairāki Makinroja pretinieki, viņa izjūtas un roku veiklība bija tik apbrīnojama, ka Makinrojs mierīgi varēja strādāt arī par neiroķirurgu.

Piedzima nākamā tenisa zvaigzne Vācijā. Viņa tēvs bija armijas virsnieks, kurš dienēja Vīsbādenē, un tāpēc 1959.gada 16.februārī Džons Patriks Makinrojs jaunākais piedzima Eiropā. Tomēr ilgi ģimene Vācijā nepalika, jo jau tā paša gada laikā tēvs atvaļinājās no militārā dienesta un ģimene pārcēlās uz Ņujorku. Kāda kantrikluba paspārnē esošajos kortos tenisu Makinrojs sāka spēlēt tieši Ņujorkā. Mēdz teikt, ka ņujorkieši ir asa un nedaudz parupja cilvēku kategorija, vai Makinroja tiešums pielipa tieši Ņujorkā, nav zināms, bet uz mutes kritis puisis nebija pilnīgi noteikti.

Jau 12 gadu vecumā viņš iekļuva savas vecuma grupas top 10 reitingā, kas nodrošināja Makinrojam lielāku uzmanību un labākus treniņu apstākļus. Jau līdz 18 gadiem Džons Makinrojs ieņēma pirmo vietu junioru reitingā. Tieši arī 18 gados viņš aizvadīja savu pirmo ATP turnīru. Jau pirmajā turnīrā viņš iekļuva otrajā kārtā un nopelnīja savus pirmos piecus reitinga punktus pieaugušo sacensībās. Gada beigās Makinroja vārds gozējās 264. reitinga ailītē.

Karjeras laikā Džons Makinrojs bija pasaules pirmā rakete 170 nedēļas. Savukārt pāru vērtējumā viņš kā līderis reitingā sabija 269 nedēļas. Viņš uzvarēja septiņos „Grand Slam” turnīros un divreiz triumfēja Masters sacensībās. Makinrojs dominēja lielajā tenisā no 1981. - 1984. gadam. Tomēr līdz ar viņa izjusto un impulsīvo spēli līdzi nāca huligāna slava. Viņš ne tikai varēja eksplodēt spēles laikā un pilnībā mainīt savu spēles stilu, viņš arī varēja uzbrukt tiesnesim, pretiniekam vai skatītājiem. To skaidroja vai nu ar līdz galam neizprotamo ģenialitāti, ka ģēnijs dara to, ko saprot tikai pats, vai arī ar vienkāršu huligānismu – vārdiski uzbrukumi un pēkšņas garastāvokļa maiņas izraisa satricinājumu arī pretinieka spēlē. Iespējams, tāpēc Makinrojs atguva pārsvaru.

Šim spēlētājam bija kāda nianse, kas, iespējams, padarīja viņu unikālu. Makinrojs centās maksimāli daudz spēlēt turnīros. Viņš allaž spēlēja vienspēles un arī dubultspēles, jo ticēja, ka spēļu prakse ļauj viņam sasniegt labāko formu. Kā atminējās kāds tenisa eksperts, Makinroja talants daļēji palika neizmantots, jo viņš vairāk paļāvās uz spēlēm, bet ne treniņiem. Ja Makinrojs būtu arī kvalitatīvi trenējies, viņam vispār nebūtu bijis līdzvērtīgu spēlētāju.

Lielu skandālu ap Džonu Makinroju sacēla viņa pirmā sieva. Kad pāris šķīrās, sieva atklāja, ka spēlētāja karjeras laikā Makinrojs esot lietojis aizliegtās vielas. Pastarpināti viņš pats atzina, ka runa varēja būt par kokaīnu, jo 70. un 80. gados to vēl neuzskatīja par aizliegtu un kaitīgu. Tomēr vēlāk izrādījās, ka Makinrojs visticamāk lietoja arī augšanas hormonus. Viņš vēlāk atzina, ka sešus gadus, pats nezinot, esot lietojis zirgiem paredzētus preparātus. Skaidrs, ka atzīšanās apzinātā dopinga lietošanā sagrautu leģendas stāstu, bet nenoliedzami, laikā, kad šādas vielas vēl īpaši stingri neuzmanīja, nevar vainot spēlētājus, kas tos izmantojuši.

Kad Džons Makinrojs pabeidza spēlētāja karjeru, viņš iesāka veiksmīgu tenisa komentētāja karjeru. Viņš arī nav slēpis, ka vēlas vadīt ASV tenisa komandu Deivisa kausā. 1992. gadā viņam šāda iespēja radās un savā manierē Makinrojs paspēja ar visiem salamāties un bija spiests šo amatu atstāt. Kā atmiņās rakstīja pats Makinrojs, tad viņam nebija problēmu spēlēt ne pret vienu pretinieku. Tikai Bjorns Borgs bija tik liela autoritāte, lai Makinrojs ar viņu nestrīdētos. Tie, kam patīk analizēt lietas, saka, ka tikai pret Borgu Makinroja statistika nebija tik laba. Pārējās spēlēs, visur, kur viņš lamājās un strīdējās, Makinroja rezultāti bija vidēji nedaudz labāki.