1918. gada 16. februārī Lietuvā paraksta neatkarības aktu, kas iezīmē mūsdienu Lietuvas valstiskuma sākumu. Lietuva, kura gadiem ilgi bija pietiekami ietekmīga valsts Eiropā kopā ar Poliju, izmantoja Vācijas un Krievijas vājumu Pirmajā pasaules karā, lai iegūtu paši savu brīvību. Tāpēc šī diena Lietuvā ir valstiskuma nodibināšanas diena.


Lietuvā, gluži kā pārējās Baltijas valstīs, 20. gadsimta sākumā vēsture bija diezgan līdzīga. Valsts tāpat atradās Krievijas impērijas sastāvā un radošā inteliģence tāpat loloja sapni par savas valsts dibināšanu. Atšķirībā no Latvijas, kurai nebija izteikta sava valstiskuma iepriekš vēsturē, lietuviešu vēlmi pēc neatkarības sekmēja arī dižā pagātne, kad Polijas-Lietuvas apvienotā valsts bija viena no ietekmīgākajām Eiropā.

Atsevišķi mēģinājumi cīnīties par neatkarību notika jau 19. gadsimta vidū un otrajā pusē. Tomēr Krievijas impērijas spēks vēl bija pietiekoši liels, lai nepieļautu nekādu dižu brīvdomību. Pārmaiņas nesa Pirmais pasaules karš, kas ievērojami novājināja divas ietekmīgas lielvalstis, kuras diktēja noteikumus Baltijā – Krieviju un Vāciju. Pēdējā no šīm valstīm ļoti vēlējās izveidot mazo valstu marionešu valdības, lai šīs valstis kalpotu kā buferzona starp Vāciju un Krieviju. Tā kā Krievijas impērijai pietika iekšpolitisko problēmu ar monarhijas saglabāšanu un strādnieku revolūciju, tā īsti nespēja iejaukties Lietuvas neatkarības centienos. Toties Vācija ļoti cerēja, ka Lietuva atšķelsies no Krievijas, bet savas neatkarības vietā lūgs stingrāku sadarbību ar Vāciju. Tāpēc Vācijas politiķi centās ietekmēt Lietuvas neatkarības gaitu, kas būtu izdevīga Vācijai.

Lietuvā savukārt vietējiem politiķiem bija milzīgas problēmas ar pilnīgas neatkarības deklarēšanu vācu karaspēka dēļ. Sākumā neatkarības tīkotāji centās spēlēt ar Vāciju pēc vieniem noteikumiem, tāpēc Vācija pieļāva, ka Viļņā sasauc konferenci, kuras laikā atbalstīta tika ideja par Lietuvas autonomijas prasību. Tieši šajā konferencē ievēlēja Lietuvas padomi 20 cilvēku sastāvā, kurai bija izšķiroša nozīme neatkarības deklarēšanā.

1918. gada sākums bija sarežģīts gan Krievijai, gan Vācijai. Abas šīs valstis smagi cieta no kara un nespēja veltīt pilnu uzmanību notikumiem mazajās valstīs. Tā vēl īsi pirms jaunā gada Vācijas Reihstāgs un arī ārlietu ministrija izveidoja Lietuvas autonomijas deklarācijas melnrakstu, kurā bija visi punkti par atdalīšanos no Krievijas un daži par draudzības aicinājumu ar Vāciju. Tomēr šī akta pieņemšanu Vācijas valdība palaida garām, jo it kā salīdzinoši uzticīgā Lietuvas padome izmainīja dokumenta tekstu, aizmirstot tajā ielikt lielo draudzību ar Vāciju. Tā Lietuva nonāca viena soļa attālumā, lai varētu prasīt autonomiju un izlikties, ka ar Vāciju sadarboties nemaz neplānoja.

1918. gada 16. februārī padomes locekļi parakstīja neatkarības deklarāciju Viļņā, namā, ko tagad sauc par Parakstītāju namu. Padomi vadīja Jonas Basanavičius, kurš pārņēma padomes vadību īsi pirms vēsturiskā balsojuma. Padome daudz maz bija vienota neatkarības centienos, lai arī daži no tās locekļiem uzskatīja, ka pilnīga neatkarība būtu pārāk bīstama. Tieši šī iemesla dēļ Jonas Basanavičius tiek pieminēts kā neatkarības teju vai tēvs, jo tieši viņa vadībā padomē atrada kompromisus, lai pasludinātu savas valsts neatkarību.

Protams, neatkarības deklarācija nenozīmēja, ka Lietuva to tiešām iegūs. Tāpat kā Latvijā, arī Lietuvā par neatkarību bija jākaro. Tomēr Vācija uzreiz pēc 16. februāra deklarācijas pieņemšanas, aizliedza to publicēt un teju konfiscēja visus deklarācijas eksemplārus. Tomēr daži desmiti dokumenta kopiju atrada ceļu pie tautas un masu kustība turpinājās. Nacionālie laikraksti centās drukāt deklarācijas dokumentu un atbalstīt neatkarības kustības vadītājus. Interesanti, ka tikai pagājušajā gadā kāds vēstures pētnieks netīšām uzgāja oriģinālo neatkarības deklarāciju Berlīnes arhīvā.