1920. gada 16. janvārī uz pirmo sēdi sanāk Nāciju Līgas jeb Tautu Savienības dalībvalstu pārstāvji. Tikai nepilnu nedēļu pirms tam dibinātā organizācija ir radusies kā reakcija uz Pirmo pasaules karu. Tās mērķi ir ambiciozi un tādi, par kuriem pirms tam runājuši tikai filozofi. Nāciju Līgas veidotāji cer, ka spēs ar miermīlīgiem mērķiem atturēt valstis no karadarbības nākotnē.

 

Par to, ka nākotnē būtu jācenšas veidot starpvalstu attiecības, kas balstītas uz iespējamā kara izskaušanu, jau vairākus gadus pirms Nāciju Līgas rakstīja Imanuels Kants. Savā traktātā par mūžīgo mieru, Kants rakstīja, ka jaunā veida attiecības balstīsies uz valstu apziņu, ka karš ir pārāk postošs, un tā vietā jāveido jaunas starpkultūru attiecības. Šīs idejas viennozīmīgi bija pārāk agri izteiktas. Valstis nebija gatavas atteikties no savām ambīcijām, ne to sabiedrības bija gatavas domāt par citas kultūras pieņemšanu. Tāpēc nebija nekāds brīnums, ka starp filozofisko ideju formulēšanu un reālo mieru, bija jāpaiet ļoti daudziem gadiem. Iespējams, ka šis brīdis nav pienācis pat mūsdienās.

Lielais katalizators Kanta ideju daļējai iedzīvināšanai bija Pirmais pasaules karš. Pēc tik postoša kara, valstis bija nobriedušas darīt kaut ko, kas varētu atturēt no tik plaša mēroga konfliktiem. Tāpēc Parīzes miera konferences laikā nonāca pie atziņas, ka vajadzētu veidot starptautisku valstu forumu, kurā risināt konfliktu jautājumus un atrisināt to pārrunu, ne karadarbības ceļā. Tieši tāpēc 1920. gada 10. janvārī izveidoja, bet 16. janvārī jau uz pirmo sēdi sanāca Nāciju Līga.

Tās galvenā lēmējinstitūcija bija Asambleja, kurā satikās visu dalībvalstu pārstāvji. Līgu izveidoja 42 dibinātājvalstis. Galveno lomu kā parasti šādās organizācijās ieņēma jau tā spēcīgās pasaules valstis. Nāciju Līgas gadījumā tās bija Francija, Lielbritānija, Japāna un arī Itālija. Taisnības labad jāsaka, liela loma šīs valstu apvienības veidošanā bija ASV, lai arī tās dalība Nāciju Līga izpalika, jo Kongress neratificēja Versaļas līgumu. ASV prezidents Vudro Vilsons gan bija viens no redzamākajiem Nāciju Līgas politiķiem.

Ārpus Nāciju Līgas asamblejas sēdēm, ikdienas jautājumu risināšanai izveidoja padomi. Tajā ietilpa pastāvīgie locekļi jeb Francija, Lielbritānija, Japāna un Itālija, un četras valstis, kuras ievēlēja Asamblejas sēdē uz triju gadu termiņu. Pirmās ievēlētās padomes locekles bija Beļģija, Grieķija, Brazīlija un Spānija. Nāciju Līgas oficiālās valodas bija angļu, franču un spāņu, bet papildus valodas statusam izskatīja arī esperanto. Pašos pamatos Nāciju Līgai bija iestrādāti lieliski pamati. Tās komitejās izskatīja jautājumus par atbruņošanos, par miera veicināšanu un bruņotu konfliktu atrisināšanu pārrunu ceļā, par verdzības un seksuālās izmantošanas upuru aizsardzību, par narkotiku aprites ierobežošanu. Tomēr Nāciju Līgas lielākais vājums bija vēsturiskais konteksts, kurā tā tapa. Valstis, kas izveidoja Nāciju Līgu, nebija gatavas pašas piekāpties citu priekšā. Francija, piemēram, atteicās samazināt savu bruņojumu, kamēr nesaņemtu aizstāvības garantijas no kaimiņvalstīm. Tā kā šādu garantiju sniegšana bija nereāla, Francija zināja, ka paturēs savu bruņojumu. Tāpēc arī nebija nekāds brīnums, ka valstis oficiāli diskutēja par miera garantēšanu, bet reāli bruņojās jaunam konfliktam.

Galvenais Nāciju Līgas mērķis bija novērst Otram pasaules karam līdzīgus konfliktus, kas kā zināms neizdevās. Tomēr laikā līdz 1939. gadam Nāciju Līgai mazināja atsevišķu reģionālo konfliktu briesmas Balkānos, Āfrikā, Āzijā vai arī Baltijā. Īpaši Klaipēdas un Viļņas jautājumi tika skatīti laikā, kad Lietuva cīnījās pret Polijas un Krievijas ambīcijām. Tāpat arī pārējās Baltijas valstis centās izmantot Nāciju Līgu, kad proklamēja savu neatkarību. Lai arī mazi sasniegumi Nāciju Līgai bija, tās nespēja novērst Otro pasaules karu neradīja ilūzijas, ka ir pienākušas diplomātiskās organizācijas beigas. Oficiāli Nāciju Līgu likvidēja 1946. gadā, lai gan bažas par tās nākotni jau bija, kad ārkārtīgā tempā bruņojās Hitlera vadītā Vācija. Pilnīgi bezjēdzīga Nāciju Līga gan nebija, jo tieši uz tās bāzes tapa Apvienoto Nāciju organizācija. Ne mazums cilvēku atzīs, ka ANO ir gandrīz tikpat bezjēdzīga kā Nāciju Līga, tomēr Pasaules Veselības organizācija vai kultūras aizstāvības organizācija UNESCO ir tiešs mantojums no Nāciju Līgas. Izaicinājumi jau arī gadsimta laikā nav mainījušies – mazināt reģionālus militārus konfliktus, ierobežot narkotiku apriti vai organizēto noziedzību un arī risināt starptautisko bēgļu jautājumu.