1940.gada 16.jūlijā Nacistiskās Vācijas bruņoto spēku pavēlniecība izdeva direktīvu nr.16, kuru parakstīja Ādolfs Hitlers. Šī direktīva nozīmēja kara sākumu pret Lielbritāniju jeb precīzāk – iesāka kauju par Britāniju.

Direktīva nr.16, kā šo dokumentu oficiāli sauca, tika parakstīta 1940.gada 16.jūlijā un tās galvenais uzdevums bija oficiāli noteikt jaunu Nacistiskās Vācijas plānu – uzbrukt Anglijai. Dienā, kad Ādolfs Hitlers parakstīja šo direktīvu, ar gaisa uzbrukumiem sākās Anglijas pakļaušanas plāna īstenošana. Patiesībā uzbrukumi sākās jau 26.jūnijā, kad nelielos uzlidojumos devās atsevišķas Vācijas kara lidotāju grupas. Taču šie uzbrukumi vēl netika uzskatīti kā reāla kara operācija.

Notikumu fons, kas agri vai vēlu tāpat novestu pie plāna iebrukt Anglijā, sākās jau ar britu un franču karavīru evakuāciju no Dankērkas. 1940.gada jūnijā Francija bija padevusies Hitlera priekšā, kas nozīmēja, ka Vācijas apetīte virzīsies tālāk. Plāns bija veltīt visu uzmanību karam ar PSRS, jo Hitlers ticēja, ka Lielbritānijas samiernieciskā politika ļaus viņam garantēt mieru ar Britu salām, kas savukārt nozīmēs brīvākas rokas karam Austrumu frontē.

Hitlera plānus pamatīgi ietekmēja izmaiņas Lielbritānijas valdībā. Pie varas nāca Vinstons Čērčils, kas nozīmēja dramatisku politiskā kursa maiņu. Čērčils aicināja britus nebūt naiviem un neļauties Hitlera solījumiem par mieru. Tiklīdz pretinieki kontinentā būs uzvarēti, pienāks arī Lielbritānijas kārta. Tā kā Čērčils bija lielisks orators un nelokāms politiķis, viņš ātri panāca sabiedrības noskaņojuma maiņu, ka jāpretojas nacistiem, kamēr vēl ir spēks. Loģiski, tas arī nozīmēja, ka Vācija vērsīs uzbrukumu pret Lielbritāniju agrāk nekā plānots.

1940.gada 16.jūlija direktīvā tika rakstīts, tā – „ņemot vērā, ka Anglija vēl joprojām nav parādījusi ne mazāko vēlmi sākt sarunas ar Nacistisko Vāciju, valsts interesēs ir sākt militāro uzbrukumu, lai likvidētu stratēģiski svarīgu bāzi pret Vācijas interesēm. Lielbritānijas karaspēka spējas ir spēcīgi cietušas, kas nozīmē, ka Vācijas interesēs ir vajadzības gadījumā pat okupēt britu salas, lai nepieļautu to izmantošanu kā bāzi pret Vāciju”.

Šādu dokumentu parakstīja armijas virspavēlnieks Hitlers un karš ar Angliju varēja pa īstam sākties.

Jau nākamajā dienā, 17.jūlijā, sākās intensīvi uzbrukumi angļu kuģiem. Operācija tika saukta par kanāla reidiem, lai iznīcinātu satiksmi starp Angliju un kontinentu jūras šaurumā, kas tos šķir. Turklāt uzbrukumi tika mērķtiecīgi vērsti arī pret piekrastes gaisa spēku bāzēm un kuģu ostām. Ja iepriekšējo uzbrukumi laikā no 26.jūnija pārsvarā notika dienas laikā, tad jau pēc direktīvas nr.16, sākās arī nakts reidi uz angļu gaisa spēku pozīcijām un lidmašīnu rūpnīcām vai servisa punktiem.

Šī uzbrukuma fāze ilga līdz 13.augustam, kad Vācijas gaisa spēku komandieris saņēma pavēli padarīt efektīvāku uzbrukumu Anglijai, kas nozīmēja, ka sākās jau plašākas operācijas. Līdz pat 6.septembrim vācieši masīvi uzbruka rūpnieciski attīstītajiem objektiem Lielbritānijas dienvidos, tostarp nakts laikā meta bumbas uz Londonu.

Galvenais vāciešu uzdevums bija iznīcināt Karaliskos gaisa spēkus un iebiedēt britus, lai tie prasītu padošanos. Kad šis, t.s. ērgļa uzbrukums, nesniedza vajadzīgos rezultātus, Hitlers iedarbināja lielāko no visām uzbrukuma fāzēm. Briti stāvēja kā stāvējuši savās aizsardzības pozīcijās un tā dēvētajā “Blitz” uzbrukumā tika spridzināta Londona dienu un nakti. Tomēr kā zināms, arī šī fāze nesasniedza mērķus.

Oktobrī vēl vācu lidmašīnas devas atsevišķos reidos, bet doma par plaša mēroga sauszemes spēku iebrukumu Anglijā jau bija nereāla. Hitlers nolēma vēl censties izmest krastā atsevišķas specvienību grupas, lai sētu paniku sabiedrībā, bet arī tas viņam neizdevās. Teju pēc trīs ar pus mēnešu aktīviem uzlidojumiem, Hitlers atmeta ar roku domai pakļaut angļus pašu zemē. Tā kauja par Britāniju kļuva par lielāko Anglijas uzvaru, kas iezīmēja visas tautas nelokāmo varonību stāvēt pretim spēcīgākajam pretiniekam tās vēsturē.