1940. gada 16. jūnijā Latvijas sūtnis Maskavā Fēlikss Kociņš saņēma PSRS valdības notu ar prasību izveidot jaunu valdību un ielaist Latvijas teritorijā padomju okupācijas armiju. Padomju Savienība, ignorējot starptautiskās tiesības un agrāk noslēgtos starpvalstu līgumus, uzsāka Latvijas Republikas neatkarības iznīcināšanu.

1940. gada 16. jūnijā Latvijas Republikas sūtnis Maskavā Fricis Kociņš tika izsaukts pie Padomju Savienības ārlietu tautas komisāra Vjačeslava Molotova. Divos pēcpusdienā, ieradies Ārlietu Tautas komisariāta ēkā Kuzņeckij Most ielā, sūtnis šeit uzklausīja padomju valdības notu Latvijai. Lielākā daļa teksta bija veltīta padomju puses pārmetumiem – Latvijas ārpolitika esot Padomju Savienībai naidīga; mūsu valsts nepildot iepriekšējā gada rudenī noslēgtā savstarpējās palīdzības līguma noteikumus un izvēršot militāru sadarbību ar pārējām Baltijas valstīm, cenšoties radīt pret PSRS vērstu militāru aliansi. Kā pierādījumi tika minēti slepenu Baltijas valstu militāru konferenču sasaukšana pēdējos mēnešos un kopīga Baltijas valstu militārā žurnāla „Revue Baltique” izdošana. Tālāk sekoja ultimatīvas prasības: nekavējoties sastādīt Latvijā valdību, kas būtu gatava īstenot Latvijas–Padomju Savienības pakta godīgu izpildi, un nodrošināt šai īstenošanai nepieciešamā militārā kontingenta ielaišanu mūsu valsts teritorijā. Atbildei tika dotas sešas stundas, un, kā mutiski piebilda komisārs Molotovs, neatkarīgi no atbildes rakstura Sarkanā armija okupēs Latviju, nepieciešamības gadījumā ar bruņotu spēku likvidējot jebkādu pretestību. Šādas padomju puses prasības liecināja, ka Staļina režīma uztverē Latvijas suverenitāte vairs nepastāv un savulaik ar Latviju noslēgtie līgumi izrādījušies apķēpāta papīra vērti. Kas attiecas uz notā izteiktajiem pārmetumiem, tie bija teju absurdi. Baltijas valstu militārā savienība, reizēm dēvēta par Baltijas Antanti, faktiski pastāvēja nodomu vienošanās līmenī. Līdz 1940. gada ultimātu izvirzīšanas brīdim padomju puse nekad nebija izteikusi mazajām kaimiņvalstīm šīs alianses sakarā nekādus pārmetumus vai prasības.

Padomju ultimāts sūtnim Kociņam nevarēja būt pārsteigums. Jau 14. jūnija vakarā Latvijai analoģisku ultimātu bija saņēmusi Lietuvas valdība, un tās autoritārais vadītājs prezidents Smetona bija pakļāvies padomju prasībām. Izšķirošs iespaids uz šo lēmumu bija armijas nostājai – virsnieku vidū nepatika pret Vāciju, kura 1939. gada bija atņēmusi Lietuvai Klaipēdu, bija pārāk liela, lai viņi piekristu plānam pretoties padomju iebrukumam, neizbēgami līdz ar to atkāpjoties uz Vācijas teritoriju Austrumprūsijā. Līdz ar šo Lietuvas kapitulāciju Latvijas militārā situācija bija kļuvusi pilnīgi bezcerīga. Sūtnis Kociņš, visdrīzāk, bija arī informēts par notikumiem naktī uz 15. jūniju, kad padomju robežsargi divās vietās bija pārgājuši Latvijas robežu, apšaudē nogalinājuši trīs latviešu robežsargus un divus civiliedzīvotājus – sievieti un bērnu; nodedzinājuši Masļenku robežpunktu un sagūstījuši desmit robežsargus un 27 civiliedzīvotājus. Incidents, visdrīzāk, bija plānots kā iebiedēšanas akcija tā brīža Latvijas valdībai.

Izšķiršanās tagad bija vadoņa Kārļa Ulmaņa ziņā. 1934. gadā, padzinis Saeimu, prezidents teju vienpersoniski bija uzņēmies visu varas atzaru funkcijas. Pozicionējis sevi kā tautas gribas iemiesojumu, faktiski diktators bija no sabiedrības politiski ļoti izolēts un tagad – viens pret brutālās ārējās agresijas spiedienu. Un ja lēmumu nepretoties militāri diktēja pamatā racionāls situācijas vērtējums, tad Latvijas valdības neattaisnojamā diplomātiskā bezdarbība liktenīgajās 1940. gada jūnija dienās skaidrojama tieši ar autoritārās sistēmas politisko trauslumu.