Napoleona varenības beigu sākums – tā var raksturot grandiozo un asiņaino kauju starp Francijas impērijas un tās pretinieku koalīcijas armijām, kas risinājās pie Leipcigas toreizējā Saksijas karalistē no 1813. gada 16. līdz 19. oktobrim.

 

19. gadsimta pirmajā desmitgadē Eiropas likteņus lielā mērā lēma viens cilvēks – franču imperators Napoleons I. Iepriekšējās desmitgadēs šis augumā mazais korsikānis bija uzvarējis vairākus karus un daudzas kaujas, bet tad nāca neveiksmīgais karagājiens uz krievu 1812. gadā, kur Napoleona militārais ģēnijs izrādījās bezspēcīgs pret šīs valsts plašumiem un skarbo klimatu. Kā lēš, šī katastrofa impērijai prasīja ap 400 000 karavīru. Kaujās rūdītu veterānu vietā impērijas armijas rindās tagad stājās lielākoties nepieredzējuši zēni.

Napoleona agrāk sakautie pretinieki atkal posās cīņai. Izveidojās tā sauktā Sestā koalīcija – Lielbritānija, Krievija, Spānija, Portugāle, Austrija, Prūsija un arī Zviedrija. Dažus gadus iepriekš Zviedrijas Riksdāgs bija ievēlējis par reģentu un troņmantnieku franču maršalu Žanu Batistu Bernadotu, kurš tagad veda zviedru armiju karā pret paša tēvzemi. Imperatoram uzticīgi palika tikai daži: poļi, kuriem Napoleons bija uz brīdi atjaunojis krievu, prūšu un austriešu nesen iznīcināto Polijas valsti; mazās vācu valstis, kuras nevēlējās Prūsijas hegemoniju Vācijā, un Napoleona izveidotās Itālijas un Neapoles karalistes.

1813. gada pavasarī Napoleons koncentrēja spēkus uz rietumiem no Elbas un vasarā izcīnīja vairākas uzvaras. Tikām viņa pretinieki īstenoja kopīgi izstrādātu plānu un, vairīdamies no sadursmes ar pašu imperatoru, sakāva viņa maršalu komandētās armijas. Kad impērijas spēki šādi bija gana novājināti, koalīcija posās izšķirošajai kaujai. Tā sākās pie Leipcigas 1813. gada 16. oktobrī, ilga četras dienas, izvērtās par asiņaināko visā Napoleona karu vēsturē un ieguvusi Tautu kaujas nosaukumu.  Napoleonam kaujas sākumā bija apmēram 225 000 vīru, viņa pretiniekiem – apmēram 380 000. Krievu kontingentu komandēja vācu izcelsmes ģenerālis fon Benigsens, prūšus – ģenerālfeldmaršals fon Blihers, austriešus – feldmaršals fon Švarcenbergs, zviedrus – kroņprincis Kārlis Johans Bernadots.

Kad tik lielas armijas saduras nelielā teritorijā, nežēlīga cīņa notiek par katru tiltiņu, katru zemnieku māju vai ceļmalas krodziņu. Imperatora kareivju cīņas gars joprojām bija augstā līmenī, bet arī Napoleona pretinieki bija aizvadītajos gados daudz mācījušies no savām sakāvēm. Pirmos sabiedroto uzbrukumus atsita, taču Napoleona spēki bija nepietiekami, lai pārrautu ienaidnieka fronti sekmīgā pretuzbrukumā. Pēc smagām kaujām pirmajā dienā otrajā, 17.oktobrī, cīņa pierima. Napoleonam pienāca palīgspēki, bet viņa pretiniekiem – apmēram 10 reizes lielāki. Pie tam Saksijas un Virtembergas kontingenti pārgāja koalīcijas pusē, mainot spēku samēru vēl par vairākiem desmitiem tūkstošu impērijai par sliktu.

18. oktobrī, kad slaktiņš atsākās ar jaunu sparu, Napoleonam bija 155 000 vīru pret pretinieku 430 000. Koalīcijai neizdevās kāds viens spožs manevrs, taču pārspēks spieda frančus atpakaļ, viņiem draudēja ielenkums, un naktī Napoleons pavēlēja sākt atkāpšanos. Tā noritēja visumā organizēti līdz brīdim, kad kļūdas dēļ uzspridzināja vienīgo tiltu pāri Elsteras upei. Franču arjergards palika austrumkrastā, un ienaidnieks to iznīcināja. Tautu kaujā kritušo skaits nav precīzi nosakāms, bet tie noteikti ir vairāki desmiti tūkstošu. Napoleonam vairs Nebija ar ko aizstāt kritušos kareivjus un ģenerāļus. Leipcigā bija nevien pirmā franču imperatora sakāve lielā kaujā, bet arī viņa varenības beigu sākums.