„Kenterberijas stāsti” ir 14. gadsimta angļu dzejnieka Džefrija Čosera nozīmīgākais darbs, kas licis viņu dēvēt par „angļu literatūras tēvu”. Savu sacerējumu Čosers pirmoreiz lasīja priekšā Anglijas karalim Ričardam II un viņa galminiekiem 1397. gada 17. aprīlī.

Kad šautrām lija aprīļietus maigs

Un marta sausumam bij beigties laiks,

Lai zemes dzīslās salda valgme plūst

Un koka lapas atkal zaļas kļūst,

Lai, dienvidvējš kad liegu elpu dveš,

Dzen jaunus dzietus tīrelis un mežs,

No savas gaitas jaunā saule pusi

Kad auna zvaigznājā bij nogājusi

Un mazie putni steidzās treļļus bērt,

Jo visu nakti acis neaizvērt

Tiem daba mācījusi mums par prieku,

Tad garās rindās devās svētceļnieki

Un uzmeklēja nezināmus krastus

Pie svētiem dienvidos lai mieru rastu,

Bet Anglijā pa ceļiem garu gariem

Uz Kenterberiju tie steidzās bariem.

Tā savu opusu „Kenterberijas stāsti” iesāk 14. gs. angļu dzejnieks Džefrijs Čosers. Viņš dzīvoja un radīja laikā, kad līdz drukas mākslas ienākšanai Britu salās bija atlicis vēl apmēram gadsimts un literāri teksti pie auditorijas nonāca vai nu ar roku pārrakstīti, vai balsī skandēti. Kas attiecas uz „Kenterberijas stāstiem”, tie pirmoreiz tika celti priekšā ļoti izmeklētai publikai. Kā liecina Anglijas galma annāles, Džefrijs Čosers, tobrīd pensionēts karaļa ierēdnis un diplomāts, sava darba fragmentus lasīja priekšā karalim Ričardam II un viņa galminiekiem 1397. gada 17. aprīlī.

Džefrijs Čosers nereti tiek dēvēts par angļu literatūras tēvu. Arī pirms viņa gan Anglijā, gan angļu valodā tika sacerēti daiļdarbi, tomēr tieši Čoseram un viņa „Kenterberijas stāstiem” bija lemts pacelt angļu valodu pilnvērtīgas literārās valodas statusā. Kopš Angliju 11. gs. pakļāva Normandijas hercogs Viljams, sabiedrības elite te runāja franču valodā; angļu mēle palika zemnieku un citu prasto ļaužu lietošanai. Taču Čosera dzīves laikā starp Angliju un Franciju uzliesmoja Simtgadu karš, tika sarautas tradicionāli ciešās saites starp abu zemju aristokrātiju, un franču valoda Anglijā kļuva nevēlama. Par jaunās tendences spilgtāko iemiesotāju daiļliteratūrā kļuva Čosers.

Dzejnieks dzimis ap 1343. gadu Londonā, kur viņa senči jau pāris paaudzēs bijuši respektabli vīna tirgotāji. Dzimta nepārprotami piederējusi pilsētas patriciešiem ar labiem sakariem aristokrātu aprindās. Ap četrpadsmit gadu vecumu jaunais Džefrijs tika pieņemts par Olsteras grāfienes pāžu un nonāca karaļa Edvarda III galmā. Būdams nepilnus 25 gadus vecs, viņš kļuva par pilntiesīgu karaļa kalpotāju, un turpmākajos gados regulāri devās uz dažādām Eiropas valstīm diplomātiskās misijās, kuru pieminētā Simtgadu kara laikā, saprotams, netrūka. Nepalika nepamanīts arī Čosera literārais talants, un ap dzejnieka trīsdesmito mūža gadu karalis Edvards piešķīra viņam savdabīgu radošo pabalstu – galonu vīna dienā līdz viņa mūža beigām.

Būdams Itālijā, Čosers iepazinās ar itāliešu agrīnās Renesanses literatūru, iespējams, pat personiski tikās ar Petrarku un Bokačo. Katrā ziņā „Kenterberijas stāstu” struktūra un sižeta risinājums ļoti atgādina Bokačo „Dekameronu”. Arī Čosera darbā pulciņš ļaužu, kurus apstākļi uz laiku saveduši kopā, nolemj cits citu izklaidēt ar stāstiem, kuros atklāj arī paši savu raksturu un pieredzi. Tā autors zīmē spilgtu vēlo viduslaiku Anglijas tikumu, uzskatu un dzīvesstila ainu. Viņš nebaidās būt atklāts un pat dzēlīgs, jo, kā pats pauž sava darba prologā:

Nedz noklusēt ko drīkst, nedz pielikt klāt –

Ja vārds ir izteikts, vajag turpināt!

Ne vienmēr Kristus teiktais pieklājīgs,

Bet vai par piedauzību saukt to drīkst?

Teic Platons tam, kas viņu lasīt prot:

„Ar darbiem centies vārdus saskaņot!”

Džefrija Čosera „Kenterberijas stāstu” fragmentus atdzejojusi Austra Aumale.