1807. gada 17. augustā Ņujorkā sākas tvaikoņu ēra. Divi ambiciozi vīri pievērš sev pilsētas uzmanību ar jaunu kuģi, kas gatavojas pievarēt vairāk nekā 150 jūdžu attālumu pa Hudzonas upi līdz Olbanijai bez burām. Kuģis ar nosaukumu “North River Steamboat” uz priekšu kustas ar diviem milzīgiem riteņiem, kurus kustina tvaika dzinējs. 

 

“North River Steamboat” bija simbiozes rezultāts divu uzņēmīgu vīru sadarbībai. Roberts Livingstons bija labi zināms uzņēmējs un politiķis, kurš bija gatavs ieguldīt naudu jaunās tehnoloģijas, kamēr Roberts Fultons bija izgudrotājs, kurš ticēja, ka ar tvaika katla palīdzību var aizvietot ierasto kuģu spēku – buras. Abi izmēģināja savus spēkus Francijā, jo Livingstons bija ASV vēstnieks Parīzē, tāpēc arī pirmais eksperimentālais modelis ar tvaiku sāka savu peldējumu Sēnā.

Atgriezušies Ņujorkā abi vīri loloja ilūzijas pastiprināt kuģu satiksmi Hudzonas upē. Livingstons ieguva monopola tiesības uz kuģu satiksmi upē, bet Fultons strādāja pie kuģa pielāgošanas tvaika katlam. Viņš novāca centrālo mastu, kura vietā uzstādīja Anglijā ražoto tvaika dzinēju un kuģa sānos uzstādīja divus milzīgus riteņus, kam ar koka lāpstiņām bija jādzen kuģis uz priekšu. Katram gadījumam kuģa aizmugurēja daļā tika saglabātas buras, lai nezaudētu pilnīgu kontroli pār kuģi. Tomēr Fultons bija pārliecināts, ka kuģim pietiks tikai un vienīgi ar tvaika dzinēju.

1807. gada 17. augustā abi vīri bija saaicinājuši uz kuģi ietekmīgus viesus, lai demonstrētu jaunās ēras sākumu kuģu satiksmē. Fultons atminējās, ka ostā bija savācies ievērojams cilvēku pūlis un kāds pat tālumā izkliedza aizvainojušus saukļus par nejēgām uz ūdens. Bet Fultonu tas maz ietekmēja. Kad kuģis sāka kustēties, daudzi bija pārsteigti, ka to var darīt bez burām. Livingstons bija izplānojis, ka parādes grupu ne tikai aizvedīs līdz Olbanijai, bet pa ceļam piestās arī viņa īpašumā. Kuģa ātrums pirmajā braucienā bija apmēram 8 km/h, kas bija ievērojami vairāk nekā tām laivām, kas ierasti ceļoja pa upi. Savās atmiņās Fultons rakstīja, ka citus kuģus un laivas North River Steamboat apdzina tā, it kā tie stāvētu uz enkura. Turklāt, kas svarīgi upju kuģiem, tvaikonis vienlīdz līgani gāja uz priekšu pa straumei un pret vēju. Fultons bija patīkami pārsteigts, ka ar lielāku ogļu daudzumu, tomēr nezaudējot ātrumu, tvaikonis bija spējīgs ievērot grafiku neatkarīgi no vēja virziena vai straumes spēka.

Pirmais peldējums tvaikonim pagāja veiksmīgi. Ceļā no Ņujorkas pasažieri pavadīja 32 stundas. Pa vidu braucienam Livingstons visus viesus ielūdza arī uz savu īpašumu, lai radītu īpašu ceļojuma sajūtu. Protams, kad sākās Hudzonas upes tvaikoņu satiksme, pasažieri pie mecenāta nepiestāja. Pēc veiksmīgā ceļa līdz Olbanijai un arī atpakaļceļa uz Ņujorku tvaikonis kļuva par sensāciju. Jau pēc dažām nedēļām sākās regulārā satiksme starp Ņujorku un Olbaniju līdz ziemai, kad Fultons strauji uzlaboja kuģi. Viņš paplašināja klāju, uzbūvēja papildus kajītes un pilnveidoja stūres mehānismu. Abu vīru monopols atnesa viņiem naudu un slavu un tvaikoņu ēra varēja sākties.

Ilgi gan viņu monopols neturējās, jo Livingstons nomira 1813. gadā, atstājot savas unikālās tiesības znotiem, kas sāka dalīt tiesības kuģot pa upi. Savukārt Fultons aizgāja mūžībā divus gadus pēc Livingstona. 1819. gadā Hudzonā darbojās deviņi tvaikoņi, kurus pārsvarā kontrolēja Livingstona pēcteči, jau 1840. gadā tādu bija simta, jo monopola tiesības bija atceltas un katrs, kas vēlējās, varēja mēģināt spēkus tvaikoņu biznesā.