1962.gada 17.augustā uz Berlīnes mūra uzrāpās divi jauni vīrieši. Pēkšņi atskanēja šāviens un viens no viņiem noslīdēja zemē. Smagi ievainots bija 18 gadus vecais mūrnieks Peters Fehters, kurš līdz nāvei noasiņoja teju visas pasaules acu priekšā. Viņš kļuva par pirmo upuri pie „Checkpoint Charlie” Berlīnē Aukstā kara laikā.

Robežas slēgšana un Berlīnes mūris, kuru uzcēla 1961.gada rudenī, saniknoja daudzus Austrumu vāciešus. Lielākajai daļai padomju okupācijas zonā esošo bija radi, kas pēkšņi palika otrpus robežai un otrpus žogam. Teju uzreiz pēc mūra uzcelšanas sākas bēgšanas mēģinājumi no austrumu daļas uz Berlīnes rietumiem. 1961.gadā vien bojā aizgāja 12 pārbēdzēji, bet asiņainākais izvērtās tieši 1962.gads. Tad vien uz robežas starp Austrumu un Rietumu Berlīni nogalināja 22 cilvēkus. Peters Fehters nebija pirmais upuris šajā Aukstā kara cīņā, bet viņš bija pirmais, kurš dzīvību zaudēja pie slavenākā kontrolpunkta, amerikāņu “Checkpoint Charlie”.

Fehters uzauga pēckara Vācijas ikdienā. Viņš bija piedzimis gadu pirms kara beigām, turklāt pēc okupācijas viņa ģimene palika padomju okupācijas zonā. Fehtera vecāka māsa bija apprecējusies ar Rietumberlīnē dzīvojošu vīrieti, tāpēc viņai bija atļauja pārcelties uz rietumu daļu. Kamēr nebija uzcelts mūris, Fehters ar ģimeni bieži devās māsu apciemot. Taču, kad 1961.gadā uzcēla mūra sienu, robežas šķērsošana kļuva neiespējama. Tika pastiprināta nepieciešamība iegūt robežas šķērsošanas atļauju, kuru protams vairs tik viegli dabūt nevarēja. Tad arī Fehteram ar vienu draugu radās doma mukt uz Rietumiem.

Helmuts Kulbeiks strādāja kopā ar Fehteru un abi kopā arī nolēma mukt no Austrumberlīnes. Tieši Kulbeiks vēlāk atzina, ka liela plāna bēgšanai nebija. Abi nolēma paslēpties galdnieka darbnīcā netālu no sienas, kuru vēl tikai beidza būvēt, lai varētu mēģināt veiksmi vienkārši skriet un lekt pāri divus metrus augstajai sienai. Kad abi bēgļi ieraudzīja, ka robežsargi mainās, viņi izlēca no galdnieka darbnīcas pa logu un skrēja cik tik ātri spēja līdz sienai. Mūra siena ar dzeloņdrātīm jau bija uzbūvēta, bet t.s. nāves zonas siena gan vēl nebija iekārtota. Nāves zona ir pilnībā atbrīvotā zona līdz robežas mūrim, kuru uzraudzīja robežsargi un kurā parasti nošāva visus pārbēdzējus.

Bēgšana ritēja veiksmīgi līdz brīdim, kad abi jaunieši uzrāpās uz mūra. Kulbeiks paspēja pirmais pārlekt pāri, kamēr Fehteru skāra Austrumberlīnes robežsargu raidītās lodes. Viņu smagi ievainoja vēdera rajonā un Fehters atkrita atpakaļ Austrumberlīnes pusē. Viņš nespēja pakustēties no smagajiem ievainojumiem, tomēr viņam neviens arī negrasījās palīdzēt. Tā viņš vismaz stundu gulēja viens pats uz robežas, asiņodams līdz nāvei. Apkārtējie bija šokā, jo Rietumberlīnes robežsargi un policija nevarēja iet bēglim palīgā, bet Austrumberlīnes sargi nemaz netaisījās to darīt. Tā, skaļi vaidēdams, Fehters nomira. Kāds Rietumberlīnes policists paspēja viņam pārmest apsējus, lai vismaz kaut kā mēģinātu apturēt asiņošanu, taču Fehters nespēja pat aizsniegt šo paciņu. Vēlāk tikai ārsti izteica savas prognozes, ka ar tik smagu šāvienu vēdera lejas daļā, viņš visticamāk tāpat būtu noasiņojis.

Notikums izraisīja milzu protestu Rietumberlīnē. Tā kā slepkavība notika dienas laikā, tā notika visu cilvēku acu priekšā. Pūlis, kas bija sanācis pie mūra sienas, sāka spontāni protestēt, izkliedzot uz Austrumberlīnes pusi „Slepkavas!”. Tikmēr žurnālisti steidza iemūžināt šo brīdi, jo tas iemiesoja Aukstā kara būtību.

Vēlāk kāds rakstīja, ka it kā pat Amerikāņu karavīriem bija steidzami nodota pavēle ļaut bēglim mokās nomirt, jo tas iedragāja Austrumberlīnes tēlu. Padomju zonas robežsargi gan taisnojās, ka nav riskējuši iet robežas zonā, jo pirms dažām dienām vienu sargu šādi bija nošāvis Rietumberlīnes sargs. Kam taisnība? Visticamāk nevienam. Aukstā kara politikā nevienu neinteresēja Peters Fehters, jo viņš kļuva tikai par tēlu propagandā.

Tas neatturēja citus mēģināt arī mukt pāri mūrim, kas nozīmēja, ka līdz pat 1975.gadam bija diezgan augsts uz mūra nogalināto skaits. Tikai 75.gadā parakstīta vienošanās ļāva atvieglot robežas šķērsošanu, tomēr upuri par nelegālu robežas šķērsošanu bija pat 1989.gadā. 1997.gadā mēģināja tiesāt tos, kuri nošāva Peteru Fehteru, bet prāva beidzās ar nosacītiem sodiem. Bija pagājis pārāk daudz gadu, turklāt, robežsargi pildīja pavēles.