1600.gada 17.februārī Romā tiek izpildīts nāvessods dominikāņu mūkam, astronomam, dzejniekam un filozofam Džordano Bruno. Viņš bija viens no pirmajiem, kas atklāti apšaubīja Romas katoļu baznīcas izpratni par Dievu un pasaules uzbūvi. Bruno paplašināja Kopernika heliocentrisma ideju un attiecināja to uz garīgo cilvēces izpratni. Sods par šādām idejām bija briesmīgs – Bruno dzīvu sadedzināja uz sārta.

 

Džordano Bruno īpaši slavens kļuva 19. un 20. gadsimtā, kad dažādu iemeslu dēļ viņu sāka glorificēt. Tie, kas īpaši uzteica Bruno lomu bija vai nu zinātniskā progresa aizstāvji vai arī politiskie propagandisti, kam bija izdevīgi vērsties pret ierasto Rietumu sabiedrības izpratni un diskreditēt ticība jautājumus. Lai arī kādi bija glorificētāju iemesli, Džordano Bruno ir viens no sava laika dižākajiem domātājiem. Viņa idejas par citu planētu eksistenci citās zvaigžņu sistēmās apstiprināja vēlākie zinātnieki. Savās idejās Bruno balstījās uz Kopernika heliocentrisma ideju.

Džordano Bruno nāvessodu izpildīja 1600.gadā, kad viņam bija 52 gadi. Ilgu laiku viņš bija ceļojis pa Eiropu, jo Itālijā viņu gaidīja svētā inkvizīcija. Septiņus gadus pirms savas nāves Bruno loloja cerības, ka izmeklētāji būs par viņu aizmirsuši un viņš atgriezās Itālijā. Tieši tad Venēcijas inkvizīcija viņu notvēra un aizsūtīja uz Romu tiesas spriešanai.

Daļa vēsturnieku uzskata, ka Bruno netika sadedzināts uz sārta savu kosmiskās uzbūves uzskatu dēļ, bet gan savu ticības skaidrojumu dēļ. Zināms, ka viņš ļoti daudz bija lasījis arābu un Tuvo Austrumu domātāju darbus. Tāpat viņš aizrāvās ar kabalas studēšanu un hermētismu, grieķu dieva Hermeja vai ēģiptiešu Tota mācības iepazīšanu. Tās bija īpaši aizliegtas lietas 16.gadsimtā. Tieši garīgā prakse, kas mūsdienās tiek saukta par ezotēriku, lika Bruno savietot zinātniskās Kopernika idejas par pasaules uzbūvi, ar savu iekšējo pārliecību. Džordano Bruno ticēja, ka tikai meditācija un darbs pašam ar savām rakstura īpašībām noved cilvēku pie lielākas atklāsmes par Dievu.

Uz šī fona svētajai inkvizīcijai pat nebija daudz jācenšas, lai Bruno sodītu. Viņa skaļākā pārliecība bija vērsta pret elles esamību, kur tradicionālajā izpratnē grēcinieki deg mūžīgās liesmās. Tāpat viņš apšaubīja Kristus nemiesīgo ieņemšanu. Viņš apšaubīja ideju, ka pasaules uzbūves centrā ir tikai viens objekts, ko tradicionāli skaidroja kā paradīzi. Bruno sprieda, ka astronomu atklājumi liecina ko citu – kosmoss ir uzbūvēts no vairākām daļām un lielā attālumā eksistē citas zvaigžņu sistēmas, kurās ir tādas pašas saules kā mūsējā un ap kurām riņķo citas planētas, iespējams, pilnīgi piemērotas uzturēt citas dzīvības formas. Principā, tās ir lietas, ko mūsdienās vairs neviens neapstrīd. Bet Bruno filozofiskā atklāsme gāja tālāk. Viņš loģiski sprieda, ja Dievs ir visur, tātad Dievs stāv pāri visām šīm sistēmām. Dievs ir kas tāds, kas nevar būt augstāk fiziskā veidā, bet ir kas tāds, kas atrodas augstāk garīgās izpratnes, domas, enerģijas formā. Tas bija kardināli jauns priekšstats par ticības izpausmi, jo nozīmēja, ka ierastā ideja par bārdainu vīru uz mākoņmaliņas ir pielīdzināma bērnu komiksu zīmējumiem. Diemžēl tiem, kas aizstāvēja šo komiksu tipa izpratni, bija rokās iespaidīga vara.

17. februārī 1600. gadā Romas Campo de Fiori laukumā šī vara izpaudās visredzamākajā veidā. Uz sārta tika uzvests vairāk filozofs nekā zinātnieks. Viņš tika sadedzināts dzīvs kā ļaunuma iemiesojums. Viennozīmīgi varētu teikt, Džordano Bruno dzīvoja pirms sava laika. Lai gan daudzi piekritīs, ka tieši viņa uzdrīkstēšanās ļāva spert milzīgu soli progresa virzienā. Jau pēc desmit gadiem sākās kustības ap Galileo Galileja uzskatu vērtēšanu. Un tieši Bruno piemērs radīja lielāku ažiotāžu. No vienas puses, cilvēkus biedēja šie soda mēri, no otras - cilvēki arī vairāk uzdrīkstējās, jo saprata, ka bez savas iekšējās pārliecības aizstāvēšanas pasaule vēl ilgi skatītos uz savu nabu un teiktu, ka tā ir visuma centrs. Romas katoļu baznīca atzina savu vainu 20. gadsimtā. Visprecīzāk to izdarīja pāvests Jānis Pāvils II, kurš atzina, ka baznīca ir grēkojusi, kad izmantoja spēku un vardarbību, lai vērstos pret citādi domājošajiem. Kristus mācība ir nevis par spēku un vardarbību, bet gan par sapratni un spēju uzklausīt ikvienu.