1864. gada 17. februārī notiek pasaulē pirmais veiksmīgais zemūdenes uzbrukums. ASV Pilsoņu kara laikā konfederācijas štatu zemūdene uzbruka ASV kara kuģim netālu no Čarlstonas.

 

ASV Pilsoņu kara laikā trīs vīri paši par saviem līdzekļiem nolēma izveidot zemūdens kuģi. Ideja par peldēšanu zem periskopa līnijas bija aizraujoša un gadsimtiem sena. Tomēr uzdevums veiksmīgi ienirt, pārvietoties un iznirt, nemaz nebija tik vienkāršs.

Pirmie amerikāņi, kas spēja radīt zemūdeni un vēlāk to pielietot kara apstākļos, bija Horācijas Hanlijs, Džeims Makklintoks un Baksters Votsons. Kas bija pārsteidzoši, vīri zemūdeni tiešām būvēja tikai vadoties pēc savām zināšanām un sava maka biezuma. Viņi nesaņēma kādu štatu pasūtījumu, jo skaidrs, ka nebija runa pat par ASV valdību, tā kā zemūdene tika nodota Konfederācijas štatiem. To nosauca par godu vienam no veidotājiem - par „Hanliju”.

1863. gada augustā zemūdene bija gatava. To veidoja Alabamā, bet uz nodošanu ekspluatācijā to aizveda pa dzelzceļu. Tā tika nolaista ūdenī Čarlstonā. Zemūdene „Hanlijs” bija 12 metrus gara un nedaudz vairāk par metru plata. Tajā vienlaicīgi varēja uzturēties astoņi cilvēki. Viens bija komandieris, bet pārējie septiņi matroži-airētāji. „Hanlijs” tika saukts par zemūdens cigāru, bet nepamatoti. Lai arī smējās, ka zemūdene ir appludināts cilindrs, patiesībā tai bija krietni plūstošākas līnijas. Sākumā domāja, ka zemūdene veidota kā milzīgs ūdens boilers, tomēr veidotāji izskaidroja zemūdenes rasējumos, ka to veidoja kā kuģi.

Uz priekšu zemūdeni virzīja airētāju spēks. Bet, lai nodrošinātu zemūdens ieniršanu un izniršanu, tā bija aprīkota ar balasta kamerām. Papildus zemūdenē bija uzstādīti arī gaisa sūkņi, kam vajadzēja pumpēt gaisa masas, pretēja gadījumā, ekipāža aizietu bojā. Vēl viens ļoti svarīgs aprīkojums bija zemūdenes bruņojums. Tai bija uzstādīts kārts mehānisms, ar kura palīdzību no zemūdenes bija iespējams kontrolēt garu kārti, kurai galā piestiprināta sprāgstviela. Sākumā bija ideja izmantot spridzekļus, kurus darbināja ar trosēm, taču ideju atmeta, jo tad zemūdene, iespējams, pati sapītos sprāgstvielas vadībā ar aizmugurē esošajām dzenskrūvēm.

1864. gada 17. februārī zemūdene devās savā pirmajā uzbrukumā. ASV kara kuģis „Housatonic” stāvēja iepretim Čarlstonas ostai un pildīja ostas blokādes pavēli. „Hanlijs” izbrauca no ostas, iegrima tā, lai kuģa apkalpe to nevarētu pamanīt un devās tuvāk kuģa ķīlim. Tās iegrime bija vien daži metri, bet ASV karavīri to tāpat nepamanīja. Septiņus metrus no kuģa korpusa „Hanlijs” iznira un ar savu garo kārti nometa spridzekli. Kamēr detonators skaitīja sekundes līdz eksplozijas sākumam, „Hanlija” apkalpe ātri palielināja balastu, lai ienirtu. Kad mīna sprāga, ASV karakuģis „Housatonic” sašķīda gabalos. „Hanlijs” kļuva par pirmo zemūdeni vēsturē, kas veiksmīgi uzbruka kādam ienaidnieka kuģim. Diemžēl, bet tas neglāba pašu zemūdeni, jo vairāk neviens „Hanliju” neredzēja.

Zemūdene pēc uzbrukuma iznira, lai signalizētu uz krastu, ka dodas mājup. Bet pēc iegrimšanas tā arī nekad vairs neparādījās ūdens virspusē. Pieņēmumi bija dažādi, vai nu zemūdeni sadragāja sprādziena vilnis un apkalpe laikus nepamanīja sūci, vai arī tā nezināmu iemeslu dēļ vairs nespēja iznirt. Pagāja daudzi gadi, līdz amerikāņi saņēma atbildes par „Hanliju”.

1995. gadā to uzgāja zemūdens pētnieki. „Hanlijs” bija nogrimis netālu no sava upura – „Housatonic”. Kad zemūdeni izcēla, visticamākā izrādījās versija, ka trieciena vilnis sabojāja zemūdenes pumpju sistēmu. Ekipāža nespēja pienācīgā daudzumā nodrošināt skābekļa padevi, kā rezultātā sākās skābekļa bads un ekipāža aizgāja bojā tikai tāpēc, ka zaudēja samaņu.

„Hanlijs” tagad kalpo kā piemineklis dižam sasniegumam, tikai diemžēl, tas prasīja pārāk daudzu cilvēku dzīvības. Viens no cilvēkiem, kas gāja bojā līdz ar „Hanliju”, bija arī tās radītājs un vārda nesējs Horācijas Hanlijs.