1377. gada 17. janvārī katoļu baznīcas galva pāvests nolemj pārcelt savu rezidenci atpakaļ uz Romu. Vairākus gadu desmitus Romas katoļu baznīcas vadība ir tādā kā piespiedu nometinājumā Aviņonā, lai gan par nometinājumu to grūti saukt. Ilgus gadus pāvesti ir spiesti dzīvot Francijā, taču dara to grezni un izšķērdīgi.

Mūsdienās nav iedomājams, ka Romas katoļu baznīcas galva pāvests varētu atrasties kaut kur citur, kā Romā. Taču 14. gadsimta sākumā Romas katoļu baznīcas vadībai izvērsās milzīgs strīds ar spēcīgo Francijas karali Filipu IV, kurš 1294. gadā pieteica karu Anglijai un ierāva savu valsti ilgstošā un dārgā karā. Lai optimizētu valsts kases ieņēmumus, karalis nolēma aplikt ar nodokļiem arī garīdzniecību un katoļu baznīcas īpašumus. Tā laika Romas pāvests Bonifācijs VIII bija nikns, jo karalis ne tikai neiepazīstināja pāvestu ar šādiem plāniem, viņš vēl jo vairāk nepalūdza pāvesta atļauju iegrābties baznīcas naudā. Tāpēc pāvests nolēma nobiedēt Francijas valdnieku, piedraudot viņam ar visas valsts nošķiršanu no savas gādības un izraidīšanas no baznīcas. Tikai viena lieta, ko pāvests Bonifācijs VIII negaidīja – karalim bija vienalga.

12. un 13. gadsimts bija laiks, kad Eiropā veidojās centralizētas valstis. Lai arī garīgā augstākā vara piederēja Romas katoļu baznīcai, valstu monarhiem piederēja daudz efektīvāks tā laika ietekmes līdzeklis – armija. Karaļi varēja lemt pēc sava prāta, un tā kā viņi jau pārsniedza liela feodāļa izmērus, viņi kļuva tik spēcīgi, lai mestu izaicinājumu pašam pāvestam. No otras puses, Romas pāvesta institūcija arī bija izvirtusi. Tā tērēja naudu savām iegribām, tā ievāca nodokļus un desmito tiesu, baznīca tirgoja indulģences un pat baznīcu amatus. Skaidrs, ka arī baznīcas iekšienē valdīja korupcija un vēlme iedzīvoties laicīgajos labumos. Tāpēc nebija nekāds brīnums, ka kāds karalis meta izaicinājumu pāvestam. Tajā brīdī, kad Bonifācijs VIII piedraudēja Francijas karalim ar atšķiršanu no baznīcas, karalis daudz nesatraucās, viņš apvainoja pāvestu elkdievībā un vēl pielika klāt pārmetumus par garīgo amatu tirgošanu labu dzīvi kārojošajiem aristokrātiem. Uz šādiem pārmetumiem Bonifācijam VIII nekas cits neatlika, ka galīgi sabojāt attiecības ar Franciju. 1303. gadā šo pāvestu apcietināja un līdz nāvei piekāva sazvērnieki.

Pēc vēl dažiem mēģinājumiem pāvesta amatā ielikt paliekošu baznīcas vadītāju, par pāvestu kļuva Klements V jeb Bertrāns de Go. Viņš bija francūzis un nolēma, ka pāvesta varai jāpārceļas uz rezidenci Aviņonā. Ņemot vērā, ka Itālijā bija bīstams iekšpolitiskais laiks, kad vietējie aristokrātu klani dalīja varu, pāvests nebūt nejutās Romā droši. Tieši tajā brīdī Francijas karalis piedāvāja Aviņonu kā jauno mājvietu, un Klements V, protams, tūlīt pat piekrita. Tā kā kardinālu kūrijā bija lielākais vairākums francūžu, Francijas karalis sev garantēja Francijas atgriešanos baznīcas aizgādniecībā, kuras vadību viņš pats kontrolēja. Tā līdz pat 1360. gadam Romas katoļu baznīca pārsvarā bija Aviņonas katoļu baznīca. Bija atsevišķi mēģinājumi atgriezties Romā, taču šīs idejas ātri apslāpēja spēcīgā karaļa vai kardinālu vara. Pārmaiņas sākās tikai tad, kad simtgadu kara laikā Francija sāka zaudēt savas pozīcijas, spēku un ietekmi. Vairāki Eiropas monarhi izdarīja spiedienu uz kardināliem, lai atgrieztu pāvestu Romā. Turklāt itāļu iekšējos konfliktos, ja pāvesta nebija Itālijas teritorijā, baznīca riskēja zaudēt savus īpašumus ietekmīgajā valstī. 1377. gada 17. janvārī pāvests Grigorijs XI nolēma atgriezt Romā visu baznīcas vadību. Vēl dažus gadus iepriekš Petrarka bija izmējis baznīcas vadību, sakot, ka nav slikti dzīvot trimdā Aviņonā, kur bagātība bija lielāka nekā dažu karaļu galmos.

Pēc pāvesta atgriešanās Romā bija aktuāls jautājums, kur viņam mitināties, jo vecā pils bija nodegusi. Tā sākās Vatikāna būvniecība. Tomēr ilgi pāvestam neizdevās noturēties Romā. Atsevišķi kardināli nebija mierā ar šādu lēmumu un ievēlēja vēl vienu pāvestu. T.s. antipāvests Klements VII nolēma atgriezties Aviņonā, iesākot baznīcas Lielo rietumu šķelšanos. Līdz pat 1449. gadam faktiski valdīja divi katoļu pāvesti. Tomēr politika mainījās tāpat kā spēku samērs Eiropā. Tie pāvesti, kas nevaldīja no Romas, zaudēja savu varu un pamazām izlīga ar Romas pāvestu, lai atkal savienotu baznīcu zem viena jumta. Tas gan nemainīja galveno – daudzi zinoši un inteliģenti cilvēki bija noskatījušies šo ceļojošajā cirka izrādi un sapratuši, ka baznīcas vadība ir tāla no patiesās ticības, nekā tie, kam Dieva vārdu pašiem nesaprast. Sākās spēcīgi strāvojumi ticības revīzijā.