1868.gada 17.jūlijā Japānā notiek valsts galvaspilsētas maiņa. No Kioto pilsētas galveno valsts politisko mītni pārceļ uz Tokiju, ko līdz tam sauca par Edo. Japānā bija beigušies feodālo varasvīru valdīšanas laiki un pie varas atgriezies imperators. Viņš arī nolēma, ka nākotnē valsts likteni lems Tokijā jeb „austrumu galvaspilsētā".

 

Japānas galvaspilsētas Tokijas vārds lielā mērā ir aizgūts no visas prefektūras nosaukuma, jo laikos, kad jau zemi dalīja lielos apgabalos, Tokija bija viens no šādiem apgabaliem. Pašas pilsētas nosaukums bija Edo, un pastāv versija, ka vēsturiskais Tokijas pilsētas nosaukums cēlies no vietējā feodālā valdnieka, kurš tās vietā uzcēla spēcīgu fortu. Šo valdnieku sauca par Taro Sigenado. Tā kā viņa spēks bija gana liels, lai ilgstoši noturētu savas pozīcijas, viņu sāka pazīt plašākā apkaimē. Bet tā kā forts atradās pie jūras, to tiešā veidā sāka saukt par ieeju līcī. No šī nosaukuma atvasināja forta vārdu Edo, ko vēlāk piekabināja klāt arī pašas sjogunam, un tā viņš kļuva par Edo Taro Sigenado. Šis feodālais kungs savu fortu cēla ap 12. gadsimtu.

Līdz pat 19. gadsimta vidum Tokijas apkaimē saimniekoja kaujinieku klani. Sākumā tie bija Ota Dokana kaujinieki, kuri ieņēma Edo un uzcēla pilsētā pirmo pili. Vēlāk jau Tokugavas Iejasu kaujinieki ieņēma visu apkaimi, tostarp Edo, lai to pasludinātu par visa klana galvaspilsētu. Tas notika 1590. gadā, kad Edo pirmo reizi kļuva par pilsētu, kas tika saukta galvaspilsētas vārdā. Tomēr Edo bija tikai klana galvaspilsēta, kā impērijas centrs saglabājās Kioto. Līdz pat 1868. gadam Edo kā apkārtnes galvaspilsēta nonāca jaunu saimnieku rokās, tādējādi iezīmējot klanu cīņu spožumu un postu – pie varas nāca viena grupa feodāļu, lai tos uzreiz nomainītu cita. Tomēr 19. gadsimtā, kad imperatora vara Japānā tika atjaunota, nolēma, ka galvaspilsēta jāpārceļ no Kioto uz Edo. Imperators Mucuhito nevēlējās asociēt sevi ar kritušo pilsētu Kioto. Viņš nolēma pārsaukt Edo par Tokiju, ņemot par pamatu visas apkārtnes nosaukumu. Tas radīja plašas debates, vai ir iespējams, ka Kioto turpina pastāvēt kā daļa no imperatora varas? Tokijas nosaukums nozīmēja austrumu galvaspilsēta, un 1868. gada 17. jūlijā Mucuhito atbildēja, ka Kioto nevar pastāvēt kā galvaspilsēta. Viņš visu savu varu pārcēla uz Tokiju un nolēma valsts attīstību būvēt ap šo ostas pilsētu.

Tokija attīstījās ļoti ātri. Kuģu būvētavas, tirdzniecība, arī industrializācija nesa tai milzīgu naudu un nodrošināja cilvēku pieplūdumu. Jau 18.gadsimtā, vēl feodālo sjogunu laikā, Tokija bija kļuvusi par vienu no pasaules lielākajām pilsētām. Bet tieši imperatora varas laikā tā piedzīvoja lielāko rūpniecisko lēcienu. Gluži kā visās citās valstīs, arī šeit industrializācija nozīmēja lielāku cilvēku plūsmu no laukiem uz pilsētām. Tokijas iedzīvotāju skaits auga, tāpat kā tās nozīme valsts un visa reģiona mērogā. Jau pēc 10 gadiem galvaspilsēta bija savienota pa dzelzceļu ar lielākajiem Japānas centriem, kas tikai paātrināja tās attīstību. Bet liela katastrofa 20.gadsimta sākuma iezīmēja jaunās Tokijas dzimšanu.

1923. gada 1. septembrī Tokiju skāra ļoti spēcīga zemestrīcem kas iznīcināja pusi pilsētas, bet pārējā daļa smagi izdega ugunsgrēkā, kas izcēlās zemestrīces laikā. Nodega arī koka imperatora pils. Uzcelt pilsētu teju no jauna, protams, bija dārgs projekts, bet Japāna to varēja atļauties. Tā Tokija vienā dienā atvadījās no vecajiem vaibstiem un sāka celt jaunu pilsētu. Tā attīstījās salīdzinoši strauji līdz Otrajam pasaules karam, kad ASV gaisa spēki to masīvi bombardēja. Pēc kara Tokijā izvietoja vairākas amerikāņu militārās bāzes, kas varbūt arī sekmēja Tokijas atkopšanos no kara brūcēm. Kad valsts un pilsēta nosprauda mērķi saražot augstvērtīgas preces, tās ekonomiskais lēciens bija gigantisks. To sāka saukt par Japānas ekonomikas fenomenu, bet kronis visam bija spēja sarīkot olimpiskās spēles Tokijā 1964. gadā.