1918.gada 17.jūlija agrā rītā tiek izpildīts nāvessods pēdējam Krievijas imperatoram Nikolajam II. Līdz ar viņu nogalina visu viņa ģimeni un izrēķinās pat ar sulaiņiem, kas nolēma sekot karaliskajai ģimenei izsūtījumā. Ar šo slepkavību beidzas iespējas atjaunot monarhiju Krievijā.

Cars Nikolajs II pēc atteikšanās no troņa dzīvoja atkarīga cilvēka dzīvi. Sākotnēji viņš ar visu ģimeni atradās mājas apcietinājumā turpat cara ģimenes īpašumos. Tomēr palielinoties nekārtībām Pēterburgā un pieaugot anarhijai, Krievijas pagaidu valdība nolēma pārvest karaliskās personas tālāk no politiskajiem notikumiem, tā Nikolajs II ar sievu, bērniem, sulaiņiem un vienu suni devās uz Toboļsku.

Kamēr Nikolajs II atradās mājas apcietinājumā, bija mēģinājumi izglābt viņa un viņa ģimenes locekļu dzīvības, izsūtot caru uz Angliju. Kamēr pagaidu valdība kopā ar Anglijas ministriem centās atrast risinājumu cara uzņemšanai radinieku pārvaldītajā Anglijas galmā, pēdējo veto šim lēmumam uzlika Anglijas karalis. Džordžs V nolēma neklausīt sava premjerministra Loida Džordža padomam atrast vietu no troņa gāztajam radiniekam. Pirmais pasaules karš atstāja milzu ietekmi arī uz Anglijas iekšpolitiku, tāpēc karalis nobijās kaitināt savus pretiniekus ar Nikolaja II uzņemšanu. Salīdzinoši nesen tika pat publicēti it kā pierādījumi, ka Lielbritānijas izlūkošanas pārvalde bija izstrādājusi plānu, kā nolaupīt un slepus izvest no Krievijas cara ģimeni. Taču šo plānu nekad nenodeva izpildīšanai, kas nozīmēja, ka Nikolajs II palika iesprostots Krievijā.

Izsūtījums Toboļskā caram ar ģimeni bija krietni patīkamāks, nekā mājas apcietinājums Pēterburgā. Politiskā spriedze bija tik liela, ka cara ģimeni vajadzēja krietni stingrāk apsargāt. Toboļskā brīvības bija ievērojami vairāk. Apcietinātajiem bija ļauts iziet pat no speciāli aprīkotās mājas, pāriet pāri ielai, pastaigāties pa bulvāri un iet uz baznīcu klausīties sprediķus. Tā viņi pavadīja visu 1917./1918.gada ziemu un pavasari, līdz tika nolemts, ka jaunā politiskā režīma vajadzībām jāpārved bijušo valdnieku ģimene uz Maskavu, kur sarīkos caram tiesas prāvu. Taču kā zināms, līdz Maskavai Nikolajs II vairs nenonāca.

1918.gada aprīlī tika nolemts, ka Nikolajs II, viņa sieva, meitas, vienīgais dēls un pavadošās personas, tostarp, ārsts, sulainis, kalpone un divi pavāri tiks pārvesti uz Jekaterinburgu. Tur bija rekvizēts privāts nams, ko pielāgoja cara izmitināšanai un šajā namā viņam bija jāgaida pavēste par pārvešanu uz Maskavu. Tā viņi gaidīja līdz pat vasarai, kad pārvešanas vietā atnāca pavēle par nāves soda izpildīšanu.

Naktī no 16.uz 17. jūliju ēkā ieradās Padomju Krievijas varas pārstāvji. Viņi noveda pagrabā visu cara ģimeni un arī apkalpojošo personālu. Kopā telpā atradās 11 nāvei nolemto un tikpat soģu. Īsi pēc pusnakts, teju vienlaikus uz viņiem atklāja uguni. Pirmo nošāva Nikolaju II, pēc tam pārējos. Uz katru raidīja vismaz divus šāvienus. Tikai astoņas dienas pēc slepkavības Jekaterinburgu atkaroja Krievijas Baltā armija, kas meklēja pazudušo valdnieku. Zināms, ka Ipatjevs, kura namā notika slepkavība, savu namu atguva, bet sapratis, ka nākotnes Krievijā tāpat nebūs, pārdeva namu armijas štābam.

Kad nostiprinājās Padomju vara, Ipatjeva namā izveidoja studentu kopmītnes un armijas virsnieku dzīvokļus, savukārt 70. gadu beigās namu lika nojaukt. Tuvojoties 1978. Gadam, VDK aģenti ziņoja, ka pie Ipatjeva nama parādās cilvēki, kas liek sveces un met krustus. Bažījoties, ka slepkavības atceres dienā varētu rasties kādas provokācijas, VDK priekšnieks pavēlēja namu nojaukt. Tikai pēc PSRS sabrukuma Krievijas prokuratūra ierosināja izmeklēšanu par cara slepkavību. Krievijas pareizticīgā baznīca nogalinātos kanonizēja, bet nojauktā nama vietā lika uzcelt dievnamu.

Līdz galam gan nav atbildēts, kur palika visas nogalināto mirstīgās atliekas. Tieši šīs neskaidrības dēļ ļoti bieži parādījās ziņas, ka jaunākā cara meita Anastasija it kā izsprukusi no šausmīgā likteņa un atradusies ārzemēs. Taču neviena no šīm it kā cara meitām nekad nav izrādījusies savu vārdu cienīga.