1859. gada 17. septembrī Sanfrancisko mītošais izputējušais uzņēmējs Džošua Abrahams Nortons sāka sevi dēvēt par „Savienoto Valstu imperatoru Nortonu I”. Uzvedība, kas daudzviet citur pasaulē viņam draudētu ar trakonamu, Sanfrancisko iedzīvotāju vidū izpelnījās simpātijas un gatavību spēlēt līdzi šajā mazliet skumjajā farsā.

Pasaules vēsturē netrūkst kronētu personu, kuru oficiālo titulu sastāvdaļa ir skanīgais epitets „no Dieva žēlastības”. Patiesībā viņu varu, protams, gandrīz vienmēr balsta arī gluži citi – daudz laicīgāki – faktori. Taču šodien mūsu stāsts ir par vīru, kuram apzīmējums „no Dieva žēlastības” patiesi piestāvētu daudz vairāk. Runa ir par Sanfrancisko iemītnieku Džošuā Abrahamu Nortonu, kurš 1859. gada 17. septembrī pasludināja sevi par „Savienoto Valstu imperatoru Nortonu I”.

Apmēram trīsdesmit gadus vecais Došuā Nortons ieradās Sanfrancisko 1849. gadā ar 40 000 dolāru, kurus bija saņēmis mantojumā no tēva, turīga Dienvidāfrikas zemes īpašnieka. Pilsēta Klusā okeāna krastā tieši tobrīd strauji brieda Kalifornijas „zelta drudža” karstumā. Dažos gados Nortons pamanījās pārvērst savu starta kapitālu 250 000 vērtos nekustamajos īpašumos. Viņš bija tiem laikiem ļoti turīgs vīrs, taču pēc dažiem gadiem neveiksmīgi ieguldījumi un tiesāšanās ar kreditoriem viņu izputināja. Apmēram uz gadu Džošuā Nortons pazuda no Sanfrancisko, bet, atgriezies, sāka apstaigāt lielāko laikrakstu redakcijas, iznēsādams deklarāciju, kurā paziņoja par jau pieminētā imperatora titula piesavināšanos. Jāpiebilst, ka līdz tam Džošuā Nortona uzvedībā nekādas īpašas dīvainības netika novērotas vai, vismaz, netika dokumentētas.

Pats interesantākais un arī aizkustinošākais šai gadījumā ir tas, ka visdažādāko slāņu Sanfrancisko iedzīvotāji lielāko tiesu uztvēra „imperatora” darbošanos visnotaļ pozitīvi. Kā par pašpasludinātā monarha likteni raksta amerikāņu prozaiķe Izobela Fīlda, „viņš laimīgā kārtā izrādījās nonācis visdraudzīgākajā un vissentimentālākajā pasaules pilsētā, kur sprieda tā: „Ja viņš grib būt imperators, tad lai taču viņam tiek tas prieks!” Sanfrancisko spēlēja līdzi viņa spēlē.” Filozofiskajām runām, kuras „imperators” mēdza turēt savu ikdienas pastaigu laikā, netrūka pateicīgu klausītāju. Sanfrancisko garnizona kareivji iedāvināja viņam īstas epoletes, ar kurām izgreznot zilo imperatora mundieri. Ar laiku pilsētas restorānu īpašnieki sāka uzcienāt Nortonu ar maltīti un pie savu iestādījumu durvīm piestiprināja misiņa plāksnītes ar klasisko uzrakstu „By appointment of...”, t.i. „Viņa augstības Savienoto Valstu Imperatora Nortona I galma pasūtījumu izpildītājs”. Un, kā izrādījās, šīs zīmes veicināja apmeklējumu. Tāpat teātri rezervēja „viņa augstībai” vietu pirmizrādēs. Un tad, kad „imperators” Nortons sāka drukāt pats savu papīrnaudu, to labprāt no viņa pieņēma samaksai; vēl vairāk – šī „nauda”, kurai faktiski taču nebija nekāda seguma, sāka apgrozīties Sanfrancisko kā lokāls maksāšanas līdzeklis.

Varas iestāžu attieksmi pret Nortona „monarhiju” spilgti raksturo šāds gadījums. Kādā astotajā „valdīšanas” gadā nesen darbā pieņemts pārcentīgs policists imperatoru apcietinājis, lai nogādātu piespiedu psihiatriskajai ārstēšanai. Sabiedrībā sacēlās sašutuma vētra, un Sanfrancisko policijas priekšnieks Patriks Kroulijs nekavējoties pavēlēja „valdnieku” atbrīvot. Savā pavēlē Kroulijs ar policijas ierēdnim neraksturīgu filozofiskumu uzsvēris, ka „imperators Nortons nav lējis neviena asinis, nevienu nav aplaupījis un nav ar varu piesavinājies nevienu valsti, ko nebūt nevar teikt par citiem līdzīga titula valkātājiem.”