1958. gada 18. aprīlī amerikāņu dzejnieks Ezra Paunds, viens no izcilākajiem modernisma klasiķiem, tika izrakstīts no psihiatriskās dziednīcas Vašingtonā, kur bija pavadījis vairāk nekā 11 gadus. Ievietošanai dziednīcā gan bija drīzāk politiski nekā medicīniski iemesli.

 

Fakts, ka amerikāņu modernisma klasiķis Ezra Paunds divpadsmit sava mūža gadus pavadījis psihiatriskajā dziednīcā, pats par sevi nebūtu īpašas ievērības cienīgs. Tie, kuri dzejnieku pazina, zināja, ka viņš vairākkārt piedzīvojis dziļas depresīvas krīzes un pat nervu sabrukumu. Tomēr Ezras Paunda uzturēšanās Svētās Elizabetes dziednīcā Vašingtonā no 1946. gada sākuma līdz 1958. gada 18. aprīlim bija ne tik daudz medicīnisku, cik juridisku un politisku apstākļu noteikta.

Lielāko sava mūža daļu Ezra Paunds pavadīja Eiropā. 1908. gadā viņš 22 gadu vecumā ieradās Londonā, kur guva pirmos nopietnos literāros panākumus un apprecējās. 1921. gadā Paunds pārcēlās uz Parīzi, bet 1924. gadā apmetās Rapallo pilsētā Itālijā. Divus gadus iepriekš Itālijā pie varas bija nācis Benito Musolīni fašistiskais režīms, un dzejnieks, kuru allaž bija aizrāvušas radikālas politiskas kustības, sāka izjust simpātijas pret šo totalitāro sistēmu. Jau kopš Pirmā pasaules kara Paunds bija vīlies sava laika Rietumu pasaules vērtībās un dzīves kārtībā; visu modernās cilvēces nelaimju cēloni viņš saskatīja kapitālisma iedzīvošanās kārē, un viņam, protams, bija sava daļa taisnības. Taču izeju Ezra Paunds redzēja fašisma būvētajā totalitārajā sistēmā, kura šķita efektīvs instruments nepieciešamo globālo ekonomisko reformu īstenošanā. 1930. gadu vidū dzejnieks sāka sadarboties ar Romas radiofonu, kur savā autorraidījumā gan vēstīja par literatūru un Austrumu filozofiju, bet visai daudz pauda arī savus politiskos uzskatus. Diemžēl ar laiku tajos parādījās arī nepārprotami antisemītiski motīvi – arī Paundu bija apsēdušas idejas par ebreju finansistu varu pār pasauli, kurai pakļāvušās Rietumu lielvalstis, pirmām kārtām Savienotās Valstis un Lielbritānija. Dzejniekam bija dziļi nesimpātiski Franklins Delano Rūzvelts un Vinstons Čērčils, savukārt Benito Musolīni un Ādolfā Hitlerā viņš saskatīja viedus nākotnes sabiedrības cēlājus. Jāpiebilst, ka arī honorāri, kurus Paunds saņēma par saviem radioraidījumiem, bija visai svarīgi viņa iztikšanai.

Kad 1941. gada decembrī Amerika iesaistījās karā pret Vāciju un tās sabiedrotajiem, arī Itāliju, Ezras Paunda sadarbība ar Romas radio kļuva par Amerikai naidīgu darbību. 1943. gada jūlijā dzejniekam aizmuguriski tika izvirzīta apsūdzība dzimtenes nodevībā, un kad 1945. gada maijā arī Itālijas ziemeļdaļu ieņēma Rietumu sabiedroto karaspēks, Paunds tika arestēts un nogādāts tiesāšanai Amerikā. Tiesa tomēr beidzās ar ievietošanu psihiatriskajā dziednīcā, kas dzejniekam droši vien patiešām tobrīd arī bija nepieciešama. Mediķi gan, pēc visa spriežot, neatzina Ezru Paundu par nepieskaitāmu, tomēr slimnīcas vadītājs, tālaika amerikāņu psihiatrijas autoritāte Vinfreds Overholzers paturēja šo pacientu dziednīcā. Būdams Ezras Paunda talanta cienītājs, ārsts, visdrīzāk apzināti, glāba viņu no draudošā mūža ieslodzījuma. Slimnīcā dzejniekam tika radīti samērā komfortabli apstākļi, viņš varēja dzejot, tulkoja Konfūciju, faktiski palika literārajā apritē. Viņu varēja brīvi apmeklēt draugi un talanta cienītāji, un, diemžēl, arī uzskatu biedri – vairāki amerikāņu antisemīti un rasisti. Attiecīgi dziednīcā pavadītais laiks drīzāk nostiprināja Ezru Paundu viņa greizajā pasaules redzējumā. Pēc izrakstīšanas dzejnieks pameta Ameriku, atgriezdamies savā mīļotajā Itālijā, kur arī nodzīvoja atlikušos mūža gadus līdz nāvei 1972. gadā.