64. gada 18. jūlijā Romā izceļas milzīgs ugunsgrēks. Tas zināms kā Romas Lielais ugunsgrēks, kas noposta gandrīz visu pilsētu. Šī notikuma lielākā vēsturiskā vērtība ir politiskās kaislības, kas valdīja ap ugunsnelaimes iemesliem. Mēļoja, ka pilsētu nodedzināja trakais imperators Nerons, kamēr oficiāli vainoja kristiešus. Ugunsgrēka sekas bija ne tikai nodegusi pilsēta, bet arī kristiešu grautiņi.

 

64. gada 18. jūlija vakarā, kad Romu pārklāja nakts tumsa, sākās lielākais ugunsgrēks pilsētas vēsturē. Senajās pilsētās ugunsgrēks bija lielākā nelaime, kas varēja pienākt. Nebija tādas infrastruktūras, lai ugunsgrēkus nodzēstu ātri, tikmēr sadzīvē izmantotās preces, mantas un arī celtniecības materiāli, radīja milzīgas iespējas ugunij izplatīties vēja ātrumā. Tā arī notika liktenīgajā naktī, kad nodega Roma.

Lielais Romas ugunsgrēks nav nodalāms no iespējamās imperatora atbildības tajā. Vairāki vēsturnieki rakstīja par šo nelaimi un mūsdienās arvien biežāk sāk domāt, ka Nerons arī varbūt nemaz nebija vainīgs pie galvaspilsētas dedzināšanas. Zināms, ka imperators bija traks un ar trakām idejām pārbagāts cilvēks, tomēr atmiņas par viņa rīcību lielā ugunsgrēka laikā, liek uzdot jautājumus vēl joprojām.

Pastāv divas versijas par to, kur atradās Nerons naktī, kad sākās ugunsgrēks. Viena vēsta, ka viņš bijis Romā, otra, ka imperators atradies ārpus pilsētas. Kad sākās ugunsgrēks, pirmās leģendas aizstāvji saka, Nerons esot noskatījies uz milzīgo ugunsnelaimi un spēlējis liru vai deklamējis dzejoļus par Trojas bojāeju. Otras leģendas piekritēji saka - imperators steidzies uz Romu, lai organizētu dzēšanas darbus. Tomēr klīda baumas, ka ugunsgrēku izraisīja grupa vīru, kuri tēlojuši piedzērušos vandāļus ar lāpām rokās. Viņi apzināti aizdedzināja Romas daļu, kurā dzīvoja kristieši. Tas bija rajons ap Romas cirku, kur bija šauras ieliņas un kur bija simtiem dažādu veikaliņu. Tieši bodīšu preces bija labākā degviela lielajam Romas ugunsgrēkam.

Rajons ap Cirku senajā Romā bija ļoti šaurs. Tur bija mazas ieliņas, kurās bija saspiedušies simtiem tirgotāju. Tirgoja pārsvarā audumus, eļļas lampām un visādas ikdienas preces, kas lieliski uzliesmoja. Jūlijs Romā ir karsts mēnesis, tāpēc arī apkārtējā vide ir sausa un kārtīgi izžuvusi, bet siltais Vidusjūras klimata vējš, dzina liesmas uz priekšu milzīgā ātrumā. Visi senie vēsturnieki bija vienisprātis, ka nakts, kurā sāka degt Roma, bija ievērojami vējaina.

Kopumā Roma dega sešas dienas. Dega 11 no tās 14 kvartāliem, bet pilnībā nodega četri. Nerons esot bijis pietiekami labestīgs, viņš it kā atvēris tempļus un savas pilis, lai bez pajumtes palikušajiem būtu kur patverties. Tāpat Romas imperators ir vadījis pārtikas sadali un dzēšanas darbus. Nerimstošas gan palika runas, ka imperators pats nodedzināja pilsētu. Iedzīvotāji sūdzējās, ka ugunsgrēka aizsegā viņus vēl ir apzaguši marodieri. Pie reizes šie cilvēki ir palīdzējuši izplatīt liesmas, jo pēc māju un veikalu apzagšanas, paši tām pielaiduši uguni. Sabiedrība prasīja valdnieka reakciju un tāda nāca pār kristiešu galvām. 64. gadā kristieši ir viena no jaunajām austrumu reliģijām, kurus daži labāk redzēja ejam, nekā nākam. Nerons izmantoja iespēju, lai iznīcinātu kristiešus. Viņš paziņoja, ka rajonā, kurā liesmas izplatījās, bija mājas, kuras apdzīvoja Jēzus Kristus sekotāji. Tā sākās pirmā un lielākā kristiešu iznīcināšanas kampaņa. Gan varas pārstāvji, gan vienkārši satrakojies pūlis, meklēja Romā kristiešus, kuriem atriebties. Ja ņem vērā, ka tajā laikā Romā dzīvoja ap miljons cilvēku, slaktiņš bija pamatīgs. Tomēr līdz galam nekad netiks atbildēts, vai ir taisnība tiem, kas saka, Romu nodedzināja pats Nerons. Pēc ugunsgrēka viņš ieviesa vienreizēju nodokli visās provincēs un diezgan ātri atjaunoja pilsētu. Taču tā jau bija cita Roma.