Pirms 200 gadiem – 1815. gada 18. jūnijā – Francijas imperators Napoleons Bonaparts zaudēja sava mūža pēdējo kauju pie Vaterlo ciema Beļģijā.

1815. gada martā Francijā izplatījās satraucoša vēsts: pirms nepilna gada no troņa padzītais un trimdā izraidītais imperators Napoleons bija atgriezies! Ceļā uz galvaspilsētu viņu sveica pavalstnieki, un pulki, kas vēl nesen bija zvērējuši uzticību karalim Luijam Burbonam, atkal stājās zem impērijas trikolora. Lielbritānija, Austrija, Krievija, Prūsija un to mazākie sabiedrotie posās kārtējam karam. Napoleona vienīgā cerība bija – sakaut šos pretiniekus atsevišķi, pirms tie pagūs apvienot spēkus. 1815. gada jūnijā imperators ar savu Ziemeļu armiju – pavisam kādiem 125 000 vīru – iebruka Beļģijā. Šeit bija izvērsusies Velingtonas hercoga komandētā armija – apmēram 100 000 britu, nīderlandiešu, hanoveriešu, nasaviešu un braunšveigiešu, savukārt no austrumiem tuvojās prūšu spēki – vairāk nekā 110 000 feldmaršala fon Blīhera vadībā. Kamēr maršals Neijs sedza Napoleona aizmuguri pret Velingtonu, ar galvenajiem spēkiem imperators sakāva prūšus kaujā pie Liņī. Tomēr prūši nebija sagrauti – Blīhers pārgrupēja armiju un varēja ziņot Velingtonam, ka ir gatavs doties palīgā. Saņēmis šo vēsti, hercogs izšķīrās par kauju un ieņēma izdevīgu aizsardzības pozīciju pie galvenā ceļa uz Briseli, Monsenžānas pakalnos, uz dienvidiem no Vaterlo ciema.

Kauja pie Vaterlo notika 1815. gada 18. jūnijā. Pusdienlaikā Napoleons sūtīja savus kājniekus pirmajā lielajā uzbrukumā. Sākotnēji priekšrocības šķita imperatora pusē: viņa armija sastāvēja pamatā no veterāniem, kuru viņš divdesmit gadus bija vadījis Eiropas kaujas laukos, un kurus tagad spārnoja cerība atjaunot zaudēto impērijas varenību un iedvesmoja imperatora harizma. Velingtona armija runāja vismaz piecās valodās, tajā bija maz pieredzējušu karavīru; britu karavadonis varēja paļauties pamatā uz apvidu, kuru lieliski pārzināja, un uz laika apstākļiem – spēcīgs lietus bija izmērcējis laukus, un dubļos stiga uzbrucēju zirgu kājas un lielgabalu riteņi; pat artilērijas šāviņi, krītot šai putrā, nodarīja krietni mazāku postu. Tomēr pirmais franču uzbrukums teju nesagrāva sabiedroto labo flangu – stāvokli glāba britu smagā kavalērija, pati gan ciezdama smagus zaudējumus. Ap četriem pēcpusdienā franču centra komandierim maršalam Neijam šķita, ka sabiedrotie sāk atkāpties, un viņš sūtīja franču kavalēriju tos vajāt. Tā bija kļūda – bez artilērijas un kājnieku atbalsta uzbrūkot Velingtona kājniekiem, franču kavalērija bezjēdzīgi noasiņoja. Ap šo laiku no austrumu puses kļuva dzirdama kanonāde – prūši bija sākuši apšaudīt franču labo flangu. Pārsviežot tur daļu Velingtonam uzbrūkošo spēku, Blīheru uz laiku izdevās apturēt. Pie tam Velingtons pieļāva smagu kļūdu, atstājot bez aizsardzības svarīgu pozīciju: lielu fermas kompleksu pašā kaujaslauka centrā. To ieņēmuši, franči varēja ar artilēriju atbalstīt savus centrā uzbrūkošos kājniekus. Tobrīd – ap pusastoņiem vakarā – Napoleons svieda cīņā savu pēdējo rezervi: Imperatora gvardi. Gvardu uzbrukums sākumā nopietni sašķobīja sabiedroto aizsardzības līniju, taču britu gvardes grenadieru sīkstā pretošanās centrā un sekmīgi britu un nīderlandiešu kājnieku uzbrukumi flangos apstādināja gvardus un tad sāka tos spiest atpakaļ. Redzot atkāpjamies Imperatora gvardi un labajā flangā jau pilnā apjomā izvēršoties prūšu uzbrukumam, Napoleona armija sāka atiet un drīz jau nekārtībā pameta Vaterlo kaujas lauku. Līdz ar vakara krēslu kaujas lauku, pēdējo gvardu apsargāts, pameta Napoleons Bonaparts. Viņa mūža pēdējā kauja bija zaudēta.