Pēdējā Krievijas imperatora Nikolaja II kronēšanas svinības Maskavā aptumšoja baisa traģēdija: 1896. gada 18. maijā plānotās tautas svinības Hodinkas laukā pārāk liela cilvēku pieplūduma un nepārdomātas organizācijas dēļ pārauga traģēdijā, kas prasīja simtiem dzīvību.

 

Maskavā, Vagaņkovas kapsētā slejas piemineklis ar uzrakstu: „1896. gada 18. maijs”. Te brāļu kapā apglabāti vairāki simti Hodinkas lauka traģēdijas upuru. Baisais notikums šajā datumā Maskavā, prasīja, pēc oficiālām aplēsēm, 1379 cilvēku dzīvības un spilgti iespiedās Krievijas sabiedrības apziņā.

Pēdējais Krievijas imperators Nikolajs II Romanovs sāka valdīt 1894. gada rudenī, taču viņa un viņa sievas imperatores Aleksandras kronēšana notika 1896. gada 14. maijā (pēc vecā stila) Maskavas Kremļa Debesbraukšanas katedrālē. Par godu šim notikumam uz 18. maiju tika izsludināta tautas svinēšana ar izrādēm un paša imperatora ierašanos Hodinkas laukā – apmēram kvadrātkilometru lielā neapbūvētā teritorijā, kur parasti noritēja armijas apmācības. Laukā bija dziļākas un seklākas iedobes, palikušas no pagaidu būvēm; vienā lauka malā, kur kādreiz bija rakta grants, stiepās grava ar stāvām nogāzēm un dažāda dziļuma bedrēm dibenā. Netālu no gravas svētku rīkotāji bija uzcēluši ap simtu kiosku, no kuriem izdalīt cara dāvanas tautai – paciņas, kurās bija emaljēts piemiņas kausiņš, apmēram četrsimt grami saldumu, baltmaizes kukulītis, pārsimts grami desas, īpaša svētku piparkūka; tas viss ietīts katūna lakatā, kuru rotāja Kremļa attēls un imperatoru pāra portreti. Runas par šīm karaliskajām veltēm klīda pa Maskavu jau vairākas dienas iepriekš, līdz ar baumām, ka tirgotāji, kas bija nolīgti suvenīru izdalīšanai, protams, dāļājot tos savējiem, tāpēc visiem nepietikšot.

Dāvanu kārotāji Hodinkas laukā sāka sarasties jau iepriekšējā vakarā. Pret rītu sanākušo jau bija tik daudz, ka cilvēki tuvāk suvenīru kioskiem jau stāvēja cieši saspiedušies, taču pa visām ielām šurp plūstošie padarīja masu arvien blīvāku. Kā lēš, ap sešiem no rīta sanākušo skaits sasniedzis pusmiljonu. Žurnālists Vladimirs Giļjarovskis, kurš arī pats bija šajā pūlī, rakstīja: „Virs pūļa sāka celties tvaiki, līdzīgi purva miglai. Spiešanās bija šausmīga. Daudziem kļuva slikti, daži zaudēja samaņu, nevarēdami izkļūt āra un pat nokrist: nemaņā, ar aizvērtām acīm, saspiesti kā spīlēs, viņi šūpojās līdzi masai. Stalts, patīkama izskata sirmgalvis līdzās manam blakusstāvētājam jau sen vairs neelpoja: viņš bija nosmacis klusējot, miris, neizdvesdams ne skaņas, un viņa atdzisušais līķis arī līgojās mums līdzi. Man blakus kāds vēma, nevarēdams pat noliekt galvu.” Tomēr pats briesmīgākais tikai sekoja: tad, kad tirgotāji, ļaužu piespiesti, sāka sviest pūlī dāvanu sainīšus. Satrakojies pūlis traucās pēc mantas. Kioskiem tuvāk stāvošie tika triekti pret sienām un burtiski sašķaidīti. Ļeva Tolstoja paziņa, amatnieks Nikolajs Krasnovs, kurš pats šai burzmā guva savainojumus, atmiņu stāstā raksta par norautām rokām, lūstošu kaulu krakšķiem un burtiski zemē iemīdītiem pakritušajiem. Sevišķi bezcerīgā situācijā izrādījās tie, kuri bija apmetušies gravas dziļākajās vietās: pūlis no augšas viņiem uzgrūda virsū citus, saspiežot zem ķermeņu svara.

Nikolajs II uzzināja par notikušo jau pēc pāris stundām. Cars nemainīja svētku programmu. Ap diviem dienā, kā paredzēts, viņš ieradās Hodinkā, no kurienes steidzīgi bija aizvākti simti līķu, un sveica tautu, bet vakarā piedalījās rautā Francijas vēstniecībā. Daudziem šī monarha rīcība šķita šokējoša; tajā saskatīja simbolisku liecinājumu par viņa attieksmi pret savu tautu. Dzejnieks Konstantīns Baļmonts 1906. gadā pravietiski rakstīja: „Kas sācis valdīt ar Hodinku, to beigās gaida ešafots.”