Arī pirms 80 gadiem Latvija tāpat kā šodien 18. novembrī svinēja valsts svētkus. Tikai toreiz svētku norisē iekļāvās kāds īpašs notikums - 1935. gadā Rīgā svinīgā ceremonijā atklāja Brīvības pieminekli.

 

Doma par to, ka Latvijai būtu jāceļ piemineklis, godinot Neatkarības karā kritušos un apliecinot uzticību izcīnītās brīvības ideāliem, radās 1922. gadā. Tobrīd iniciatīvu uzņēmās Latvijas valdība, vairākkārt izsludinot projektu konkursus un galu galā izšķiroties par arhitekta Eižena Laubes projektu. Tomēr 1923. gada aprīlī valdība saņēma vairāku desmitu dažādu mākslas nozaru profesionāļu vēstuli, kurā Laubes projekts tika raksturots kā „parasta kapu pieminekļa materiāls palielinājums.” Tā paša gada oktobrī tika izsludināts jauns atklāts konkurss, kuram iesniedza veselus 29 projektus, no kuriem neviens tomēr netika atzīts par īstenošanas vērtu, tāpat rezultātu nedeva arī 1925. gadā sarīkots slēgts konkurss. Starp priekšlikumu autoriem bija daudzi tā laika izcilākie latviešu tēlnieki – Kārlis Zāle, Marta Liepiņa-Skulme, Teodors Zaļkalns un Emīls Melderis, taču viņu priekšlikumi tā arī nepārliecināja vērtētājus. Tikām process apauga ar viedokļu, pieņēmumu un baumu sabiezējumu. Tika spriedelēts gan par to, vai pieminekli vispār vajag, vai labāk tā vietā celt kādu praktiski izmantojamu būvi – tiltu pāri Daugavai vai jaunu bibliotēkas ēku. Lai gan jau pirmajos idejas attīstības posmos kā pieņemamākā vieta piemineklim tika atzīts Brīvības bulvāris pie Pilsētas kanāla, kur savulaik bija slējies cara Pētera I bronzas tēls, notika „ideju svaidīšana” arī par iespējamo atrašanās vietu. Piemēram, rakstniece Anna Brigadere kādā publikācijā kā piemērotāko norādīja Bastejkalna virsotni. Tā pienāca 1928. gads, kad valsts līdzekļu trūkuma dēļ vispār atteicās no pieminekļa finansēšanas un ieceres īstenošanu pārņēma sabiedrība – tika nodibināta Brīvības pieminekļa komiteja, un sākās ziedojumu vākšana pieminekļa būvniecībai.

Tā vien šķiet, ka politisku ietekmju attālināšana ļāva vērienīgajai iecerei ievirzīties racionālākā, objektīvākā gultnē. 1930. gadā izsludinātā konkursa žūrija Mākslas akadēmijas rektora Vilhelma Purvīša vadībā jau pirmajā sēdē nobalsoja par rezultātu. Trešo godalgu ieguva Kārļa Zemdegas darbs, kura versija šobrīd skatāma Raunā kā piemineklis „Koklētāja”. Otrā godalga tika Teodoram Zaļkalnam ar lakoniskās formās veidota grandioza monumenta projektu, kurā visspilgtāk izpaudās 20. gs. pirmās puses abstrakto mākslas virzienu ietekme. Un tikai ar viena žūrijas locekļa balss pārsvaru uzvaras laurus un ieceres īstenojuma tiesības ieguva Kārlis Zāle.

Brīvības pieminekļa autoram bija jābūt ne vien talantīgam tēlniekam, bet arī izcilam organizatoram, pilnībā uzņemoties pieminekļa daudzo skulpturālo grupu izgatavošanu. Visu darbam nepieciešamo granītu vajadzēja importēt no Somijas; pieminekļa stāva apdarei izmantoto travertīnu – no Itālijas. Pieminekļa virsotnē esošais Brīvības tēls tika kalts no vara plāksnēm, un šo darbu veica zviedru metālmākslinieks Ragnars Mirsmedens. Ļoti nozīmīga loma pieminekļa galīgā veidola tapšanā bija arī arhitektam Ernestam Štālbergam.