1809. gada 18. septembrī darbību atsāka pēc ugunsgrēka atjaunotais Londonas Koventgārdena teātris. Tomēr cerētās spožās sezonas vietā teātra vadība piedzīvoja īstus skatītāju nemierus.

Mūsdienās Londonas Karaliskā jeb Koventgārdena opera ir viens no pasaules izcilākajiem operteātriem. Pirmais Koventgārdena teātris savu priekškaru vēra 1732. gadā, taču to dibinājusī mākslinieciskā vienība – tā dēvētā Hercoga trupa – ir vēl krietni vecāka. Trupas pirmais īpašnieks sers Viljams Davenants 1660. gadā no karaļa Čārlza II saņēma patentu, kas ļāva iestudēt nopietna satura dramatiskos darbus. Identisks patents tika izsniegts vēl tikai vienam Londonas teātrim – Karaļa trupai Drurīleinā; pārējiem Anglijas teātriem bija jāapmierinās ar komēdiju, pantomīmu un melodrāmu iestudēšanu. Šāds stāvoklis Anglijā palika spēkā līdz pat 19. gadsimta vidum.

1808. gada decembrī Koventgārdena teātri izpostīja ugunsgrēks. Var piebilst, ka tā bija visai bieža nelaime tā laika teātros, un tikai dažus mēnešus pēc Koventgārdena to pašu likteni piedzīvoja arī tā vienīgais konkurentus – Drurīleinas teātris. Jauna ēka Koventgārdenā tapa ātri, un jau mazāk nekā pēc gada atkal vēra durvis publikai. Tiesa, lai segtu atjaunošanas izdevumus, īpašnieki bija spiesti paaugstināt biļešu cenas. Par vietu ložā agrāko sešu šiliņu vietā prasīja septiņus, par vietu parterā – agrāko trīsarpus šiliņu vietā četrus. Otrais balkons, kas agrāk tika izpārdots regulārajai publikai, tagad bija pārbūvēts par privātložām, kuras varēja izīrēt par 300 mārciņām gadā. Pārrēķinot, šāds abonements izmaksāja apmēram 24 000 mūslaiku mārciņu, savukārt biļešu cenu kāpums bija no nepilnām trīsarpus līdz nepilnām septiņām mārciņām mūslaiku naudā.

Un tā, 1809. gada 18. septembrī atjaunotais Koventgārdena teātris grasījās atsākt darbību ar Šekspīra „Makbeta” pirmizrādi. Kad koris bija noskandējis britu himnu „Dievs, sargi karali!”, skatuvē iznāca teātra direktors un līdzīpašnieks Džons Filips Kembls, slavenas aktieru dzimtas atvase, un cēla priekšā pašsacerētu dzeju, kurā krāšņos vārdos pauda apņēmību kalpot britu teātra mākslai, Taču direktora priekšnesums noslāpa, kā rakstīja tālaika prese, svilpienos, kliedzienos, brēcienos, rūcienos, rējienos, klepošanā un izsaucienos: „Nost! Cenas lejā! Sešus šiliņus! Zagļi! Izspiedēji!” u.t.t. Tā Koventgārdena teātrī sākās tā dēvētie „Veco cenu nemieri”, kas turpinājās vairākus mēnešus. Publika apsēda teātri, lauzās iekšā telpās, apkarināja tās ar lozungiem, dziedāja un trokšņoja, neļaujot teātrim strādāt. Direktora Kembla mēģinājumi saukt palīgā policiju un nolīgt pūļa izdzenāšanai profesionālus bokserus tikai uzkurināja publikas nepatiku. Skatītāju pusē nostājās lielākā daļa pārējās sabiedrības, un Londonas presi pārpludināja karikatūras, kuras skarbi zākāja teātri un tā vadītāju. Sabiedrību bija aizkaitinājis ne vien biļešu cenu kāpums pats par sevi, bet tajā samanāmā pārorientēšanās no vidusmēra skatītāja uz sabiedrības maksātspējīgo krējumu. Tika norādīts, ka valdnieka patents, kas tobrīd padarīja Koventgārdenu par absolūtu monopolistu dramatiskās skatuves jomā, ciktāl Drurīleina vēl nebija atjaunota pēc ugunsgrēka, nav domāts, lai teātra īpašnieki iedzīvotos, diktējot cenas, bet gan lai kalpotu publikas interesēm – uzturētu augstu māksliniecisko līmeni.

Galu galā 1809. gada decembrī direktors Kembls piekāpās: teātris atgriezās pie vecajām cenām, daļa privātložu tika atdota parastajiem apmeklētājiem, un direktors atvainojās publikai par savu rīcību. Tā noslēdzās šis konflikts, kurā aiz konkrētās teātra cenu politikas tēmas iezīmējas plašāks sociālā taisnīguma konteksts. Taisnības labad gan jāsaka, ka Koventgārdenam nebūt nenācās viegli savilkt galus. Pats Džons Filips Kembls bija praktiski izputināts, un viņu glāba vienīgi viņa labvēļa Nortumberlendas hercoga Eldžernona Pērsija 10 000 mārciņu aizdevums, kas skatuves māksliniekam tā arī nekad netika atprasīts.