1897. gada 19. aprīlī Parīzes Ģeogrāfijas biedrībā uzstājās publicists Leo Taksils, kurš iepriekšējo 12 gados bija guvis plašu ievērību ar atklāsmēm par brīvmūrnieku jeb masonu slepeno darbību, kultiem un sazvērestību plāniem. Tagad Taksils paziņoja, ka tas viss bijis vien fantāzijas un pekstiņi. Tomēr ar vienu paziņojumu bija daudz par maz, lai sarautu gadiem vīto mistifikāciju tīmekli. Daudzi Leo Taksila izdomājumus piesauc kā patiesību joprojām. 

 

1897. gada 19. aprīlī Parīzes Ģeogrāfijas biedrības Amfiteātra zāli pildīja lūgta publika. Žurnālisti, literāti, katoļu garīdznieki bija ieradušies, sekojot populārā publicista Leo Taksila, īstā vārdā Gabriela Žogāna-Pāža, uzaicinājumam. Savas karjeras sākumā turpat divdesmit gadus agrāk Taksils bija sevi pieteicis kā pārliecināts ateists un dzēlīgs reliģisko aizspriedumu kritiķis, publicējot tādus darbus kā „Jautrā Bībele” un „Jautrais Evaņģēlijs”. Taču tad, 1885. gadā, viņš pēkšņi bija paziņojis par atgriešanos Katoļu baznīcas klēpī un pievērsies brīvmūrnieku jeb masonu kustības atmaskošanai. Divpadsmit gadus publika bija ar aizrautību lasījusi viņa vēstījumus par brīvmūrnieku ložu baisajām aizkulisēm: par sātaniskiem rituāliem, par dēmona Bafometa kultu, par pasaules pakļaušanas plāniem. Katoļu garīdzniecība, ievērojot Vatikāna nepārprotami naidīgo attieksmi pret brīvmūrniekiem, uzņēma Taksila publikācijas ar ovācijām. Tagad klātesošajiem bija piesolīta jauna sensācija: viņi varēs skatīt vaigā un uzklausīt Diānu Voganu – dāmu, kuras dzīvesstāsts un atklāsmes veidoja lielu daļu no Leo Taksila publikācijām. Šajās grāmatās viņa figurēja kā izbijusi Augstākās Luciferisko brīvmūrnieku jeb pallādisma ložas priesteriene, kas, atgriezusies pie īstenās ticības un tagad atklāj savu kādreizējo domubiedru noslēpumus.

Tomēr sanākšana izvērtās gluži citāda, nekā gaidīts. Leo Taksils, uzrunādams klātesošos, pauda: „Nedusmojiet, mani svētie tēvi, bet smejiet no sirds, kad tagad jums saku, ka viss notikušais ir gluži pretējs jūsu gaidītajam. Te nav ne miņas no uzticīga katoļa, kas, slepeni iekļuvis Augstākās Pallādiskās brīvmūrniecības rindās un atklājis tās noslēpumus. Te, gluži pretēji, ir brīvdomātājs, kurš, [..] ieradies jūsu nometnē un veselus divpadsmit gadus te rādījis savu teātri, un… tas ir jūsu padevīgs kalps!”

Tātad divpadsmit gadus Leo Taksils bija vazājis aiz deguna tos, kuri bija gatavi uzķerties uz viņa sensacionālo izdomājumu āķa un ticēt sazvērestības teorijām. Publicists nekautrējās atzīt, ka šo ļautiņu aizspriedumi un tumsonība viņam ļāvuši arī labi nopelnīt, tomēr viņa galvenais motīvs, šķiet, bija mistificētāja azarts. Deviņus gadus pēc uzstāšanās Parīzes Ģeogrāfijas biedrībā viņš kādā intervijā esot sacījis: „Sabiedrība padarīja mani par to, kas esmu – par sava laika dižāko meli –, jo, kad es uzsāku rakstīt pret brīvmūrniekiem vērstos tekstus, mans mērķis bija tikai un vienīgi uzjautrināties. Noziegumi, kuros es viņus vainoju, bija tik groteski, tik neiespējami, tik ļoti pārspīlēti, ka ikvienam taču vajadzēja saskatīt te joku un godāt mani kā jauna humora žanra aizsācēju. Bet mani lasītāji tā nedomāja – viņi pieņēma manas pasaciņas kā svētu patiesību, un jo vairāk es meloju, nolūkā beidzot likt viņiem saprast, ka es taču meloju, jo viņi nostiprinājās savā pārliecībā, ka esmu pats ticamības paraugs. Ak, cik gan jautru vakaru es nepavadīju kopā ar saviem līdzautoriem, izperējot jaunus sižetus, jaunas neiedomājamas patiesības un loģikas kroplības, cenšoties cits citu pārspēt mistifikāciju ražošanā. Brīžiem man šķita, es nobeigšos no smiekliem par kārtējo priekšlikumu, bet tas viss gāja cauri. Ļaužu muļķībai nav robežu!”

Var vien piebilst, ka arī mūsdienās var atrast tekstus, kuri pilnā nopietnībā atsaucas uz Leo Taksila atklājumiem; un ne vien dzeltenajā presē, bet arī darbos, kas pretendē uz nopietnu pētījumu statusu.