1836. gada 19. aprīlī Sanktpēterburgā pirmizrādi piedzīvoja Nikolaja Gogoļa komēdija „Revidents” – smieklīgs, skaudrs un pravietisks darbs.

Pilsētas galva Skvozņiks-Dmuhanovskis: Kungi, es jūs ataicināju, lai pavēstītu jums gaužām nepatīkamu ziņu. Pie mums brauc revidents!

Tiesnesis Ļapkins-Tjapkins: Kā – revidents?!

Patversmju aizgādnis Zemļjaņika: Kā – revidents?!

Pilsētas galva Skvozņiks-Dmuhanovskis: Revidents no Pēterburgas. Inkognito! Un turklāt vēl – slepenā uzdevumā!

Tiesnesis Ļapkins-Tjapkins: Še tev nu bija!

Patversmju aizgādnis Zemļjaņika: Še tev, brālīt, Vasarsvētki!

Skolu pārzinis Hlopovs: Ak, Kungs un Dievs! Un vēl slepenā uzdevumā!

Tā iesākas izcilā krievu rakstnieka Nikolaja Gogoļa satīriskā komēdija „Revidents”. Ir 19. gs. 30. gadi, neliela provinces pilsēta Krievijā, kuras pārvalde, ar pilsētas galvu Skvozņiku-Dmuhanovski sākot, ar sīkākiem gariņiem beidzot, līdz šim netraucēti iedzīvojusies uz pilsētas kases rēķina, ar amata pienākumu pildīšanu sevi īpaši neapgrūtinot. Tagad nu būs jāatskaitās. Vienīgais domājamais rīcības modelis Gogoļa varoņiem, un, jādomā, arī ļoti daudziem viņu prototipiem tā laika Krievijas realitātē, ir – revidentu piekukuļot. Taču – ka lai atpazīst inkognito iebraukušo? Bet te ierodas divi pilsētas lielākie tenku vāceles ar ziņu, ka traktierī apmeties kāds aizdomīgs jauns cilvēks no galvaspilsētas. Visa pilsētiņas elite tad nu metas pie šī iebraucēja un sāk viņu aplidot, cienāt, izklaidēt un piedāvāt, tā sacīt, „finansiālu palīdzību”. Nelaime tikai tā, ka šis jauneklis – Ivans Hļestakovs – nav nekāds revidents, bet gan zemākā ranga ierēdnītis, kurš iestrēdzis pilsētiņas traktierī, jo ceļanaudu nospēlējis kārtīs. Sākumā viņš ir nesaprašanā, taču tad iejūtas „galvaspilsētas kunga” lomā, sāk dāļāt solījumus un pieņemt lūgumus. Kad patiesība nāk gaismā, ir jau par vēlu – ir ieradies īstais revidents un vēlas runāt ar pilsētas galvu.

Pats Nikolajs Gogolis par „Revidentu” teicis, ka savācis tajā vienā čupā visu to draņķību, kāda vien Krievijā ir, lai par to visu pie reizes pasmietos. Darbs pie lugas esot bijis smags, un viegls nebija arī tās ceļš uz skatuvi. Kaut arī „Revidentā” tēlota sīka provinces pilsētiņa, tomēr – varoņi ir valsts varas pārstāvji, ierēdņi, muižnieki. Rādīt sabiedrības eliti tik groteski, kā to atļāvies Gogolis, – tā nu nepieklājas! Bija vajadzīga dzejnieka Vasīlija Žukovska – tā laika krievu literatūras lielākās autoritātes – personiska saruna ar caru Nikolaju I, lai „Revidentu” tomēr atļautu izrādīt. Pirmizrāde notika Aleksandras teātrī Sanktpēterburgā 1836. gada 19. aprīlī.

Negaidīti pirmizrādē ieradies arī cars Nikolajs, smējies no sirds un pēc izrādes izteicies: „Tā tik ir luga! Visiem ticis, un man – vairāk par visiem!” Arī patvaldniekam nepalika apslēpts tas, ko saskatīja daudzi: nelaimīgā provinces pilsētiņa „Revidentā” ir milzīgās impērijas mikromodelis; tās domāšanas veida, dzīves izjūtas precīzs tvērums, un skaudrs pareģojums – arī Krieviju agri vai vēlu gaida nežēlīga revīzija. Ne velti Hļestakovā, šajā naivajā vieglprātī un balamutē, brīžiem sāk iezīmēties mefistofeliski vaibsti. Viņam šai sižetā piekrīt arhetipiskā kārdinātāja loma, kurš ieradies, lai pieprasītu sev nabaga grēcinieku dvēseles.

Hļestakovs: Es pats zinu, kas es esmu! Pats! Es jokus nemīlu. Un tiešām, es viņiem visiem sadevu mācību. Kā eju departamentam cauri – taisni kā zemestrīce! Visi dreb, trīs – kā lapas. Es viņiem saku: „Es esmu visur. Es esmu visur! Visur!!!”