1915. gada 19. februārī Anglijas un Francijas karakuģi ieiet Dardaneļu jūras šaurumā. Antantes spēki nolēmuši atņemt Osmaņu impērijai stratēģisko šaurumu, kas ved uz Melno jūru, lai atvērtu ceļu Krievijas flotei. Operāciju vada Vinstons Čērčils un tā kļūst par viņa lielāko kara fiasko.

 

Pirmā pasaules kara laikā vēlākais britu nācijas varonis Vinstons Čērčils bija admiralitātes priekšnieks. Viņa pārraudzībā bija visa karaliskā flote un admiralitātei nācās pieņemt lēmumus, kā izmantot lielāko Lielbritānijas varenību – dominēšanu pasaules jūrās. Ļoti svarīgs objekts Balkānu un Mazāzijas operācijās bija senais hellesponts jeb Dardaneļu šaurums, kas atdalīja Mazāziju no mūsdienu Grieķijas. Šis šaurums pavēra iespējas kuģot Marmora jūrā un vēlāk nonākt arī Melnajā jūrā. Tāpēc briti jau 1906. gadā apsvēra iespēju ieņemt šaurumu, taču tad to atzina par neiespējamu misiju.

1915. gada pašā sākumā Krievijas spēku vadība lūdza britiem palīdzību flotes manevriem. Melnās jūras flote nespēja iziet Vidusjūrā, jo Osmaņu impērija, kas kontrolēja Dardaneļu šaurumu, pievienojās pakta valstīm.

1915. gada 19. februārī notika pirmā Anglijas un Francijas kuģu kopējā akcija. Tie ieiet šaurumā ar mērķi apšaudīt krasta nocietinājumus. Admiralitātes priekšnieks Čērčils bija saņēmis flotes virsnieku izstrādātu plānu, kas paredzēja masīvu kuģu uzbrukumu. Vispirms bija plānots iesūtīt šaurumā artilērijas kuģus, kas apšaudītu bastionus. Tad šaurumu vajadzētu iztīrīt no mīnām un sūtīt šaurumā lielos kuģus, kas ar saviem milzīgajiem lielgabaliem varētu graut nocietinājumus pilsētā. Kā pēdējā fāze bija paredzēta kājnieku desanta izsēdināšana krastā, lai sauszemes kaujās ieņemtu pakalnus ap šauruma krastiem un nostiprinātu britu apgādi. Lieki piebilst, plāns bija labs, bet izpildījums nepavisam.

Sākumā šaurumā iegāja kuģi, kas veica pirmo apšaudi. Šī apšaude nekādu lielu postu nenodarīja nevienai no turku kontrolētajām pozīcijām. Mīnu kuģi sāka tīrīt šaurumu, lai to sagatavotu lielo kuģu ienākšanai, bet tad arī sākās problēmas. Tiklīdz šaurumā ienāca lielie flotes kuģi, tā turku artilēristi atklāja masīvu uguni no visām līnijām. Uzreiz tika nogremdēti daži no lielākajiem flotes lepnumiem, un cieta arī mazākie kuģi. Pāris vēl uzskrēja uz mīnām un Dardaneļu kauja sāka iegūt milzīgas katastrofas aprises.

Pareizākais lēmums acīmredzami bija atkāpties, taču briti bija pārāk pārliecināti par savas flotes spējām, turklāt jāņem vērā, ka atkāpšanās iedotu milzīgas pozīcijas turkiem. Tāpēc Čērčils sankcionēja arī desanta izsēdināšanu. Kaujas vilkās visu vasaru un bez īpašiem panākumiem. Osmaņu impērijas aizsardzības līnijas darbojās perfekti, bet bez lielo līnijkuģu atbalsta, britiem un francūžiem neizdevās pat kaut nedaudz ietekmēt kājnieku pozīcijas. Jau tuvāk rudenim sabiedroto spēki bija cietuši tik lielus zaudējumus, ka sākās runas par iespēju glābt, kas glābjams. Decembrī sākās desanta evakuācijas misija, kas arī pielika treknu punktu kaujas plānam. Dardaneļu kaujā briti bija zaudējuši vairāk nekā 100 tūkstošu karavīru, lielu daļu savas varenās flotes, nemaz jau nerunājot par iedragāto morāli. Čērčils uzņēmās atbildību un atkāpās no admiralitātes vadītāja amata. Bet Osmaņu impērijā varēja līksmot, turki sevi pierādīja kā lieliskus karotājus un ieguva lielu autoritāti. Zināms, ka Bulgārija, tieši ietekmēta no turku panākumiem, nolēma pievienoties koalīcijai pret Antantes valstīm. Savukārt Čērčils, nolēma vairs nemūžam nepieļaut tādas kļūdas. Kas zina, nebūtu Dardaneļu šauruma kaujas, varbūt Čērčils nebūtu tik nelokāms cilvēks Otrā pasaules kara laikā.