1848. gada 19. janvārī piedzima Metjū Vebs, pirmais cilvēks, kurš pārpeldēja Lamanša šaurumu. Veba dzīve visu mūžu bija saistīta ar ūdeni, jo viņš strādāja uz tirdzniecības kuģiem. Vienā no dienesta braucieniem, Vebs pat drošsirdīgi centās glābt pār bortu pārkritušu cilvēku. Tieši tad dzima ideja, ka viņš varētu mēģināt uzstādīt jaunu rekordu.


Metjū Vebs piedzima ļoti kuplā ģimenē. 1848. gada 19. janvārī, kad Vebs nāca šajā pasaulē, viņš kļuva par vienu no ģimenes 12 bērniem. Ģimene bija salīdzinoši turīga, jo Veba tēvs bija ārsts dzelzs un ogļu ieguves pilsētā. Koulbrukdeila bija viena no Anglijas vadošajām pilsētām ogļu ieguvē un dzelzs kausēšanā. Tā kā šajās abās darbības jomās nepieciešams daudz ūdens – pilsēta atradās pie upes. Tajā peldēt mācījās visi apkārtnes bērni, tostarp Metjū Vebs. Viņa spējas turēties uz ūdens bija gana labas, tāpēc Veba vecāki nolēma laist puiku jūras spēkos. 12 gadu vecumā viņš tika pieteikts divu gadu apmācībai uz Viņa majestātes karaliskā kuģa „Conway”. Pēc šīs apmācības Metjū Vebs nolēma pievienoties tirdzniecības flotei un kuģot uz privātajiem tirdzniecības vai pasažieru kuģiem. Viņš pārcēlās uz dzīvi Liverpūlē, kas bija viena no lielākajām tā laika ostām.

Interesanti, ka Metjū Veba dzīvē gadījās vairāki gadījumi, kad viņš glāba vai centās glābt slīkstošu cilvēku dzīvību. Jau pieminētajā Koulbrukdeilas pilsētas upē Vebs iemācījās ne tikai pats peldēt, bet mācīja citus. Kad viņam bija 15 gadu, upē gandrīz noslīka viņa trīs gadus jaunākais brālis. Metjū paspēja viņu izglābt. Laikā, kad Metjū Vebs jau strādāja tirdzniecības flotē, vienā no peldējumiem viņš tika komandēts strādāt uz pasažieru kuģa. Un ceļojot no Liverpūles uz Ņujorku kāds pasažieris pārkrita pār kuģa bortu. Kā zināms, nav joka lieta nonākt mutuļojošos ūdeņos, kas paliek ap milzīgu pasažieru kuģi, vēl stindzinoši aukstajā Atlantijas okeāna ūdenī. Neskatoties uz visām briesmām, Vebs metās pār bortu slīkstošajam cilvēkam palīgā. Lai arī izglābt pasažieri neizdevās, viņa varonību novērtēja gan kuģa vadība, gan kuģu kompānijas īpašnieki, gan arī kāda Lielbritānijas organizācija, kas centās domāt par cilvēku veselību. Šī organizācija piešķīra Vebam 100 mārciņu balvu, kas plaši tika atspoguļota presē. Metjū Vebs bija kļuvis par mērenu britu preses slavenību.

1873. gadā Vebs jau strādāja kā kapteinis uz tirdzniecības tvaikoņa “Emerald”. Tad viņš kāda laikrakstā izlasīja ziņu, ka nevienam nav izdevies pārpeldēt Lamanša šaurumu. Iepriekšējais pārgalvis, kas kaut ko tādu centās darīt, atteicās pusceļā, jo šķita, ka šaurumu pārpeldēt nav cilvēka spēkos. Metjū Vebs nolēma aizsūtīt savu pieteikumu un mēģināt kļūt par pirmo zināmo cilvēku, kurš pievarētu Lamanša straumi. Viņš bija tik nopietni noskaņojis šī rekorda sasniegšanai, ka pameta labi apmaksāto kapteiņa darbu un sāka trenēties. Viņš regulāri peldējās aukstajos Temzas un dažu ezeru ūdeņos, lai pierastu pie aukstuma, kas sagaidīs Lamanšā. Lai savāktu nepieciešamos līdzekļus šī rekorda uzstādīšanai, Veba partneris pat sāka tirgot biļetes uz peldētāja paraugdemonstrējumiem. Tomēr šī kampaņa izgāzās, un Metjū Vebam bija jāmeklē citi finansējuma avoti.

1875. gada augustā viņš metās ūdenī, lai kļūtu par pirmo peldētāju, kas pārpeldēs t.s. angļu kanālu. Pirmajā mēģinājumā tas viņam neizdevās, jo jūra bija pārāk nemierīga un vēja sacelto viļņu dēļ bija ļoti slikta redzamība. Pēc teju divām nedēļām viņš mēģināja vēlreiz – šoreiz, kārtīgi saziedies ar taukiem, lai nezaudētu ķermeņa siltumu un trim laivām, kas sekoja, lai glābtu ārkārtas situācijā. Peldējuma laikā Vebu sadzēla medūzas, spēcīgās straumes novirzīja viņu no kursa un Vebs pabeidza savu peldējumu piecas stundas vēlāk, nopeldot kopā 64 kilometrus. Kopumā Vebs jūrā pavadīja 21 stundu un 45 minūtes. Kad viņš pabeidza peldējumu un izkāpa krastā, Metjū Vebs bija kļuvis par pasaules slavenību.

Pēc šī peldējuma viņš sarakstīja grāmatu un devās vairākos ceļojumos, kuros stāstīja par savu peldējumu. Tomēr Vebs nebija tas rekordists, kurš ar iemīļoto sporta veidu vairs nenodarbotos. Viņš turpināja peldēt un loloja jaunu sapni, viņš vēlējās izpeldēt cauri nāvējošajiem Niagāras ūdenskrituma virpuļiem. Diemžēl viņam šis peldējums izrādījās pēdējais. Metjū Vebs, kurš ne reizi vien bija uzveicis nāves briesmas ūdenī, aizgāja bojā Niagārā 1883. gadā.