1596. gada 19. jūnijā holandiešu jūras braucējs Vilems Barencs atklāj salu arhipelāgu Ziemeļu Ledus okeānā. Viņš nosauc galveno salu par Špitcbergenu, kas tulkojumā nozīmē vieta ar asu pīķi. Uz salas ir milzīga klints, kas ievērojami slejas debesīs. Lai arī Špitcbergenu jau labu laiku pirms Barenca zināja vietējie kuģotāji, šī vieta iegūs pavisam citu nozīmi Arktisko atklājumu laikmetā.

Špitcbergena jeb Svalbāra ir īpaša vieta, ja interesē Arktiskie pētījumi un atklājumi. Tieši Svalbāra ir vieta, kurā pēdējā pietura tiem, kas dodas uz Ziemeļpolu. Tā Svalbāra ir uzņēmusi ne vienu vien slavenu atklājēju – Roaldu Amundsenu, Fritjofu Nansenu, Umberto Nobili un Ernstu Šekltonu. Tomēr Svalbāras loma laika gaitā ir ievērojami mainījusies, tāpat kā tās iedzīvotāji.

Ziņas, ka Ziemeļu Ledus okeānā ir salu grupa, klejoja jau krietni pirms Vilems Barencs atklāja vietu, kuru pats nosauca par Špitcbergenu. Islandes annālēs bija minēts, ka pastāv vieta, kur dzīvo lāči un jūrā vaļi. Šis apraksts pilnībā atbilda Svalbārai. Tās neoficiālais nosaukums bija lāču salas, jo Svalbārā dzīvo baltie lāči. Tāpat zināms, ka salas apdzīvoja arī krievu un karēļu jauktās mednieku ģimenes, kuras uz Svalbāru devās pēc roņiem, lāčiem un arī vaļiem.

Vilems Barencs gan Špitcbergenu atklāja nosacīti netīšām. Viņa uzdevums bija atrast ziemeļu jūras pāreju uz Āziju. Laikā, kad dienvidu jūrās noteikumus diktēja Spānija un Portugāle, Nīderlandei nekas cits neatlika kā meklēt apvedceļus ienesīgajai garšvielu tirdzniecībai. Barencs saņēma uzdevumu izbraukt iedomāto jūras ceļu, jo tieši Barencs bija tas, kurš pārliecināja citus par iespēju tikt uz Āziju caur ziemeļiem. Barencam bija pieredze ziemeļu jūras ceļu kuģošanā un viņš uzskatīja, ka polārās dienas laikā Saule būs pietiekami spēcīga, lai izkausētu aizsalušos ūdeņus. Šī mērķa vārdā, viņš devās 3 ekspedīcijās.

Kad Barencs ieraudzīja Svalbāras augsto klinti, viņš šo vietu nosauca par Špitcbergenu. Tomēr tā viņam lielu interesi neizraisīja un Barenca kuģi aizkuģoja tālāk. Vēlāk, kad sākās arhipelāga izpēte, varēja secināt, ka šī vieta ir ļoti līdzīga Grenlandei un Islandei. Tomēr cilvēku klātbūtni tik tālu uz Ziemeļiem, noteica tikai viens faktors – ekonomiskais izdevīgums.

Pirms un pēc Barenca ekspedīcijas, kuras laikā viņš kartē iezīmēja Svalbāru, salu grupa bija interesanta medniekiem. Zināms, ka kāda krievu mednieku grupa devās uz arhipelāgu pēc vaļiem, kad cieta kuģa katastrofā un bija spiesti izsēsties uz salas. Viņi tajā pavadīja 6 gadus, kuru laikā pārtika no lāču un roņu medībām. Medniekus izglāba kāda cita krievu ekspedīcija. Savukārt aprakstu par šo cilvēku grupu, kas spēja 6 gadus patstāvīgi nodzīvot Svalbārā. Franču zinātnieks Pjērs Leruā par šo stāstu sarakstīja grāmatu un izdeva to, starp citu, Rīgā.

Tomēr ar laiku mednieku paradīze Svalbāra sāka zaudēt savu pievilcību. Vaļi praktiski pilnībā bija iznīcināti, balto lāču arī palika mazāk, līdz Svalbārā atklāja ogles.

Akmeņogles izrādījās nākamā salas zelta dzīsla. Lielvalstis sāka dalīt interešu sfēras līdz 1920.gadā valstis sāka vienoties par noteikumiem. Tās noteica, ka Svalbāra paliek unikālā Norvēģijas valdījumā, tomēr salu grupa saglabā savas pašnoteikšanās tiesības ar savu nodokļu politiku. Svalbārā tikai Krievijai vēl ir saglabājušās vēsturiskās apmetnes, kas pārtapa Barencburgas pilsētā un arī dažās pētnieku stacijās.

Kopš Svalbārā beigušās akmeņogles, salu ekonomisko nākotni saista ar polārpētniekiem un arktiskajiem tūristiem. Kopš 2000.gada Svalbāra ir unikāla ar jaunu projektu, ko iesāka, gatavojoties pastarajai dienai. Svalbārā tika izveidota Starptautiskā gēnu banka, kur valstis glabā sēklas, lai krīzes situācijā atjaunotu sev raksturīgo augu populāciju. Sīrija, kas gadiem ierauta pilsoņu karā ir pirmā valsts, kas izmantoja iespēju atgūt Svalbārā noglabātās sēklas, lai atjaunotu izpostīto augu valsti.