1922. gada 19. maijā Viskrievijas komjaunatnes kongress pieņēma lēmumu dibināt bērnu organizāciju – „skautisku pēc formas, komunistisku pēc satura”. Jau visai drīz drosmīgo un veiklo izlūku – skautu – organizācijas paraugtēla lomā nomainīja režīma pretinieku izsekotājs un uzrādītājs.

Jau pirmsrevolūcijas Krievijā diezgan populāra bija skautu kustība. Kad 1917. gadā varu sagrāba boļševiki, organizācijai nācās pielāgoties jaunās varas ideoloģiskajām nostādnēm. 1918. gadā tapusī Komunistiskās jaunatnes savienība jeb komjaunatne jau sākotnēji pret skautiem izturējās kā pret buržuāzisku izgudrojumu un apkarojamu konkurentu. Tomēr tālredzīgākie boļševiku ideologi novērtēja kustības potenciālu bērnu organizēšanā un audzināšanā, un 1921. gadā Ļeņina dzīvesbiedre Nadežda Krupska nāca klajā ar ideju par padomju jaunatnes organizāciju – „skautisku pēc formas, komunistisku pēc satura”. Radikālākos komjauniešus nomierināja, un 1922. gada 19. maijā Viskrievijas komjaunatnes konference pieņēma lēmumu par bērnu komunistiskās organizācijas dibināšanu uz skautu kustības pamatiem. Jaunās organizācijas nosaukumu – „pionieri” – ierosināja Krievijas skautu kustības līderis Inokentijs Žukovs.

No skautiem pionieri pārņēma organizatorisko struktūru un metodes, daudzus rituālus, pat devīzi – „Esi gatavs!” Daudzi no agrākajiem skautmāsteriem kļuva par pionieru vadītājiem, savukārt tos, kuri negribēja pielāgoties, jau visai drīz sāka apkarot drošības iestādes. Šķiru cīņa un vispasaules proletāriskā revolūcija kļuva par galvenajiem kustības motīviem. Skautisma pamatā liktais izlūka, karotāja tēls pārtapa režīma pretinieku izsekotāja un uzrādītāja veidolā. Spilgtākais šai ziņā, neapšaubāmi, ir sižets par Pavļiku Morozovu, Toboļskas guberņas zemnieka dēlu. Pāvela Morozova patiesajā liktenī ir daudz nenoskaidrota, bet nepārprotami ir tas, ka viņa tēvu – bijušo sarkano partizāni un ciema padomes priekšsēdētāju – 1931. gadā par kulaku atbalstīšanu notiesāja uz desmit gadiem lēģerī. Lietā it kā figurējusi arī dēla liecība pret tēvu. Tai pašā gadā Pāvelu un viņa mazāko brāli Fjodoru atrada mežā noslepkavotus, un drošībnieki ātri vien sadiedza lietu par radinieku kulaku atriebību. Pāvela vectēvu, vecomāti, brālēnu un krusttēvu notiesāja un nošāva, bet pats Pavļiks uz daudzām desmitgadēm kļuva par padomju pionieru paraugtēlu. Tauta gan nepārprotami izjuta šī mīta antihumāno raksturu – bērnu sarīdīšanu pret vecākiem – un izsmēja un parodēja to anekdotēs un častuškās.

Tikām Vissavienības Pionieru organizācija, tagad dēvēta Ļeņina vārdā, kļuva par galveno padomju pamatskolēnu ideoloģiskās audzināšanas instrumentu. Organizācijā masveidīgi uzņēma visus attiecīgo vecumu sasniegušos skolēnus, izņemot gluži bezcerīgus nesekmīgos un mazgadīgos likumpārkāpējus. Un vēl, protams, tos, kuru vecāki kategoriski deklarēja, ka nevēlas, lai viņu bērns iesaistās šajā organizācijā, taču šāds solis nozīmēja nepārprotamu izaicinājumu valdošajam režīmam. Vissavienības avīzes „Pioņerskaja pravda” tirāža kopā ar PSRS republiku filiāļorganizāciju izdevumiem ziedu laikos pārsniedza desmit miljonus, visu valsti pārklāja vasaras pionieru nometņu tīkls, pilsētās slējās „pionieru pilis” un „nami”. Rīgā, kā zināms, šim nolūkam bija atvēlētas tagadējās Valsts prezidenta rezidences telpas. Visam šim vērienam pienāca straujas beigas līdz ar Padomju Savienības sabrukumu, kad padomju sistēmā cieši integrētā organizācija faktiski beidza pastāvēt.