1960. gada 19. oktobrī ASV valdība uzsāka embargo politiku pret Kubu, kur pie varas bija nācis kreisi orientētais Fidela Kastro režīms. Arī šodien, kad paša Kastro vairs nav starp dzīvajiem, Kubas režīms joprojām paliek viens no nedaudzajiem padomju ievirzes sociālisma turpinātājiem pasaulē, un arī embargo joprojām ir spēkā.

 

1961. gada aprīlī Savienoto Valstu prezidents Džons Ficdžerlads Kenedijs izsaucis pie sevis ārlietu padomnieku Pjēru Selindžeru, kurš bijis slavens kā cigāru pazinējs.

„Pjēr, man vajadzīga palīdzība,” bildis prezidents. „Man vajadzīgi cigāri – apmēram tūkstotis "Petit Upmanns".”

Petit jeb, pareizāk, Petit Corona ir apmēram 12 cm garš un kādu 2 cm diametra cigārs, un Upmanns – ražotājs, kura rūpnīca tobrīd atrodas Kubā.

„Un kad jums tie vajadzīgi, mister prezident?” – „Rīt no rīta.”

Patiešām, līdz nākamajam rītam Selindžers sagādājis Kenedijam ne tikvien tūkstoti, bet pat 1200 Petit Upmanns. Uzzinājis par sekmīgo iznākumu, Kenedijs atplaucis smaidā un tūdaļ parakstījis no rakstāmgalda izvilktu dokumentu – dekrētu par pilnīgu Kubas preču aizliegumu Savienotajās Valstīs. Viņam vismaz kādam laikam bijis savs iemīļoto Kubas cigāru padomiņš. Ar šo Kenedija valdības lēmumu Savienotās Valstis galīgi iesaldē jebkādas ekonomiskās attiecības ar Kastro režīmu Kubā. Pirmo soli šai virzienā gan sper jau Kenedija priekšgājēja – prezidenta Dvaita Eizenhauera valdība, 1960. gada 19. oktobrī lemjot par daļēja embargo ieviešanu.

Embargo vērsts pret Fidela Kastro režīmu, kas nācis pie varas, bruņotā cīņā gāžot ģenerāļa Fulgensio Batistas huntu. Pats šis varas maiņas fakts vēl nav iemesls sankcijām, taču par tādu kļūst jaunās varas lēmums nacionalizēt zemes īpašumus un lielos uzņēmumus. Savienoto Valstu pilsoņiem un kompānijām ir ļoti daudz investīciju Kubā, tai skaitā nekustamajos īpašumos. Ķeroties klāt amerikāņu mantai, Kastro padara konfliktu neizbēgamu.

Embargo Kubai ir smags trieciens, ja ievēro, ka Batistas laikā darījumi ar Savienotajām valstīm veido 67% no Kubas eksporta un 70% no importa.

Un te nu palīdzīgu roku gatavs sniegt Savienoto Valstu galvenais oponents tālaika pasaule – Padomju Savienība. Hruščova vadītā sociālisma dzimtene sāk iepirkt Kubas cukuru, kuru tai nemaz tik ļoti nevajag, un pārdot kubiešiem jēlnaftu – par ļoti izdevīgu cenu. Un jo siltākas veidojas Kubas attiecības ar Padomiju, jo saspīlētākas tās top ar Savienotajām Valstīm. Tirdzniecības sankcijas tiek arvien paplašinātas – tiktāl, ka aizliedz ne vien komercijālus darījumus, bet pat ārzemēs pirktu kubiešu preču un privātu dāvanu ievešanu Savienotajās Valstīs. Pēc Kubas raķešu krīzes 1962. gadā Kenedija valdība ievieš arī ceļošanas aizliegumu uz Kubu un iesaldē Kubas aktīvus Savienotājās Valstīs. Pirmajās embargo desmitgadēs sankciju iespaidu mazina palīdzība, kuru Kubai sniedz Padomju Savienība un citas Savstarpējās Ekonomiskās palīdzības padomes valstis. Tās apgādā Kastro režīmu ar lētu jēlnaftu, patēriņa precēm; piešķir subsīdijas un izdevīgus kredītus. Arī Kubas precēm tas ir garantēts noieta tirgus, un tā nu arī dažā labā latviešu mājā Brežņeva laikos uz galda svētku reizē parādās tropu brīnumauglis ananāss un Havanas ruma pudele.

Amerikas embargo pret Kubu nav atcelts, un dažos aspektos ir pat vēl stingrāks nekā sākumā. Kopš 1991. gada, kad Padomju Savienības vairs nav, drošības aspektu nomainījusi nepieciešamība šādi veicināt demokrātijas attīstību Kubā. Un, jāpiebilst, ka līdz ar 1990. gadu Kuba arī īsti sāpīgi sāk izjust embargo ietekmi, jo nav vairs to kompensējošā sociālistiskās sadraudzības atbalsta. Tomēr embargo pamatotībai mūsdienās ir arvien vairāk kritiķu. Tā amerikāņu ekonomists Dens Grizvolds kādā lekcijā izteicies: „Kā ārpolitikas instruments embargo patiesībā stiprina Kastro režīmu, jo dod tam ērtu attaisnojumu visām viņa vietējā Karibu sociālisma kļūmēm. Tagad viņš var stundām ilgi klaigāt par ciešanām, kādas kubiešiem sagādā embargo, kaut arī paša politika varbūt ir daudz postošāka.”