19. septembris. Vitolds Pileckis Polijā ļaujas, lai viņu nogādā koncetrācijas nometnē

1940. gada 19. septembrī nacistu okupācijas vara Varšavā sarīkoja kārtējo cilvēku gūstīšanas akciju. Tās laikā tika sagūstīts un uz Aušvicas nāves nometni nosūtīts Vitolds Pileckis – Polijas pretošanās kustības dalībnieks, kurš bija mērķtiecīgi ļāvis okupantiem sevi sagūstīt, lai iekļūtu viņu koncentrācijas nometnē.

1939. gada septembrī Vācu reihs un Padomju Savienība kopīgi iznīcināja Polijas neatkarību un sadalīja valsts teritoriju. Abi totalitārie režīmi īstenoja deportācijas, tai skaitā pēkšņās gūstīšanas akcijās notvertu poļu izvešanu uz vergu darba nometnēm. Vācijas okupētajā Polijas daļā, kur poļi veidoja iedzīvotāju pamatmasu, šādas akcijas bija regulārākas un plašākas. Okupanti ielenca veselus pilsētu kvartālus, bloķēja ielas un bez izšķirības gūstīja visus, kuri gadījās ceļā; reizēm ielauzās arī mājokļos. Cerības tikt atbrīvotiem bija vien tiem, kuri strādāja kādā stratēģiskā uzņēmumā vai dienestā. Visus citus gaidīja ceļš uz vergu darba nometnēm Vācijā vai citur. 1940. gada 19. septembra gūstīšanas akcijā Varšavā starp apmēram 2000 sagūstīto bija arī kāds Tomašs Serafinskis. Tā kā viņa dokumenti izskatījās visai aizdomīgi, viņu nosūtīja uz stingrākā režīma koncentrācijas nometni – uz Aušvicu Silēzijā. Tas, ko okupanti nezināja, bija, ka sagūstītā īstais vārds ir Vitolds Pileckis, viņš ir Polijas armijas leitnants un pretošanās kustības dalībnieks, kurš ļāvies sagūstīties ar nolūku – lai iekļūtu Aušvicā un organizētu tur pretošanos.

Aušvicā Pileckis pavadīja divus ar pusi gadus, kuru laikā viņa dzīvību apdraudēja ne vien iespējama atmaskošana, bet, līdzi citām nometnes grūtībām, arī te pārslimotais plaušu karsonis. Viņam izdevās apvienot līdz tam atsevišķās pagrīdes grupiņas vienā „Militāro organizāciju apvienībā”. Sākotnējā iecere bija ieņemt nometni un izlauzties no tās ar pašu ieslodzīto spēkiem vai ar Polijas pretošanās kustības uzbrukuma atbalstu, taču šī iecere izrādījās neīstenojama. Tomēr Vitolds Pileckis veica ļoti nozīmīgu darbu, regulāri ziņojot uz ārieni par Aušvicā notiekošo. No nometnes izdevās izvest vairākus rakstiskus ziņojumus, kādu laiku pagrīdniekiem bija pat savs paštaisīts raidītājs. Informācija caur poļu pretošanās kustību sasniedza Polijas valdību emigrācijā un tālāk – pārējo Antihitleriskās koalīcijas valstu valdības. Pileckis pirmais pavēstīja pasaulei par patiesajām Aušvicas šausmām – par necilvēcīgajiem darba apstākļiem, ieslodzīto totālo beztiesīgumu, ciniskajiem medicīniskajiem eksperimentiem un, galvenais, šeit īstenotā holokausta apmēru. Kļuva skaidrs, ka Aušvica nav vis vienkārši milzīga vergu darba nometne, bet nāves nometne, kur ieslodzīto ebreju slepkavošana notiek plānveidīgi un ar industriālu vērienu.

Vitolds Pileckis līdz ar diviem līdzbiedriem izbēga no Aušvicas 1943. gada aprīlī un atgriezās Polijas nacionālās pretestības kustības Armia Krajowa rindās. Rietumos nonāca viņa pamatīgais, vairāk nekā 100 lappušu ziņojums. Viņa tālākais liktenis ir ne mazāk spilgts varonības un patriotisma paraugs. 1944. gada augustā Pileckis kļuva par vienu no Varšavas sacelšanās komandieriem un padevās vāciešiem tikai pēc sacelšanās galīgās sagrāves oktobra sākumā. Kara beigas viņš sagaidīja karagūstekņu nometnē Bavārijā, pēc atbrīvošanas pievienojās rietumos izveidotajam Polijas Armijas 2. korpusam, kura drošības dienesta uzdevumā 1945. gada decembrī atgriezās Varšavā, kur tobrīd jau valdīja padomju spēku balstīts komunistu režīms. Jau atkal viņš organizēja pagrīdes pretošanos un informācijas nodošanu uz rietumiem. 1947. gada maijā Vitoldu Pilecki arestēja. Staļiniskā vara sarīkoja „rietumu imperiālistu spiega” paraugprāvu; varonīgajam patriotam un trīs viņa biedriem piesprieda nāvessodu, kuru izpildīja 1948. gada maijā. Savā pēdējā vārdā Vitolds Pileckis, dziļi ticīgs katolis, esot teicis: „Savu dzīvi esmu centies dzīvot tā, lai manā nāves stundā justu drīzāk prieku, nevis bailes.”