Etiopijas imperators rass Tafari Makonnens jeb Haile Selasije bija viena no spilgtākajām figūrām 20. gs. Āfrikas vēsturē. Viņa 44 gadus ilgais valdīšanas periods sākās 1930. gada 2. aprīlī.

Saskaņā ar etiopiešu leģendu, no Etiopijas nākusi Bībelē aprakstītā Sābas ķēniņiene, un viņas un ķēniņa Zālamana dēlu Meneliku I Etiopijas valdnieku dinastija uzskatīja par savu ciltstēvu. 8. gs. pirms mūsu ēras Etiopijā izplatījies jūdaisms, savukārt mūsu ēras 4. gs. šeit no Ēģiptes ienākusi kristietība. Etiopija palika kristīga valsts arī pēc tam, kad muhamedāņu iekarojumi to uz daudziem gadsimtiem izolēja no pārējās kristīgās pasaules. Un Etiopijai izdevās arī palikt vienīgajai Āfrikas teritorijai, kas nekad nav pakļāvusies kādai koloniālai lielvalstij; 19. gs. beigās etiopieši atsita itāliešu kolonizatoru iebrukumu.

20. gadsimtu Etiopija sagaidīja kā suverēna, bet arī atpalikusi valsts, kurā valdīja viduslaikiem raksturīga iekārta ar lielu feodāļu un provinču vietvalžu jeb rasu ietekmi. Stāvokli tobrīd sarežģīja tas, ka imperatoram Menelikam II nebija tiešu vīriešu kārtas mantinieku. Menelika izvēlētais troņmantnieks, viņa vecākās meitas dēls Ijasu V, kāpa tronī 1913. gadā, bet izrādījās visai neprognozējams valdnieks, pie tam ar simpātijām pret islāmu. Jau 1916. gadā Ijasu gāza no troņa, un par imperatori pasludināja Menelika otro meitu Zauditu, bet par reģentu un troņmantnieku – viņas dēlu, rasu Tafari Makonnenu. Pati Zauditu bija ļoti dievbijīga un politikā neiesvaidīta, tāpēc jau drīz nozīmīga vara nonāca jaunā reģenta rokās. Rass Makonnens sāka īstenot modernizācijas reformas armijā, sakaru sistēmā, tiesās; tika atcelta verdzība. Tas nebija pa prātam konservatoriem pašā Etiopijā, kā arī dažām Eiropas lielvalstīm, sevišķi jau Itālijai. Pret jauno reģentu tika vērptas galma intrigas, rīkotas sazvērestības, provincēs uzliesmoja dumpji. Visnopietnākā bija sacelšanās 1930. gadā, kuras priekšgalā nostājās reģenta mātes imperatores Zauditu otrais vīrs, rass Gugsa Vole. Nemierniekus, kurus apbruņoja itālieši, izdevās sakaut ar Francijas militāru atbalstu, vadonis Vole kaujā krita, dažas dienas vēlāk līdz galam nenoskaidrotos apstākļos no dzīves šķīrās arī imperatore Zauditu. Tas notika 1930. gada 2. aprīlī, un šajā dienā sākās Tafari Makonnena jeb, monarha vārdā, Hailes Selasijes 44 gadus ilgais valdīšanas laiks. Tulkojumā no amharu valodas Haile Selasije nozīmē „Trīsvienības Spēks”.

Hailem Selasijem izdevās izvest Etiopiju starptautiskajā arēnā, taču tas neglāba valsti, kad 1936. gadā pret to militāru agresiju izvērsa fašistiskā Itālija. Imperators devās trimdā un varēja atgriezties tikai 1941. gadā, kad Etiopiju atbrīvoja britu sadraudzības spēki. Pēc kara Haile Selasije kļuva par vienu no prominentākajām figūrām nepievienojušos valstu kustībā un arī Āfrikas Vienības organizācijā, kuras mītne atradās Adisabebā. Taču septiņdesmito gadu sākumā postoša sausuma izraisīts bads daļā Etiopijas un nelabvēlīga ekonomiskā situācija pasaulē destabilizēja valsti, un 1974. gadā sirmo imperatoru no troņa gāza armijnieku revolucionārā komiteja jeb Dergs. Nepilnu gadu vēlāk pasaule uzzināja par bijušā imperatora Hailes Selasijes nāvi ieslodzījumā. Viņa kapavieta palika nezināma līdz pat 1992. gadam, kad līdz ar padomju palīdzības apsīkumu Derga vara bija sabrukusi. Ķēniņa Zālamana mantinieka pīšļi tika atrasti iebetonēti grīdā līdzās pils banketu zāles atejai. 2000. gada novembrī Haili Selasiji ar pienācīgu godu pārapbedīja Adisabebas Svētās Trīsvienības katedrālē.