1409. gada 2. decembrī Leipcigā tika nodibināta universitāte – viena no vecākajām un respektablākajām augstskolām ne vien Vācijā, bet visā Eiropā.

 

1348. gadā Bohēmijas karalis un Svētās Romas impērijas ķeizars Kārlis IV Luksemburgs Prāgā nodibināja universitāti – pirmo šādu mācību iestādi uz austrumiem no Reinas un uz ziemeļiem no Alpu kalniem. Nākamā pusgadsimta laikā Prāgas Kārļa universitāte strauji uzplauka, kļūdama par ļoti spēcīgu akadēmisku centru, taču šis intelektuālais potenciāls savā ziņā bija iemesls arī šī „zelta laikmeta” beigām. 15. gs. sākumā Prāgā nonāca angļu filozofa Džona Viklifa ķecerīgie darbi, un par viņa ideju kaismīgu sekotāju kļuva Prāgas universitātes Filozofijas fakultātes dekāns Jans Huss. Tieši viņš, kā zināms, devis vārdu husītu kustībai, dēvētai arī par reformācijas prologu. Prāgas universitāte sašķēlās: čehu izcelsmes studenti un mācībspēki stājās atjaunotās ticības cīnītāju rindās, savukārt cittautieši lielākoties pameta Prāgu, vairumā dodoties uz kaimiņos esošo Saksijas kūrfirstisti, un tās galvaspilsētā Leipcigā dibināja savu augstskolu. 1409. gada 2. decembrī Saksijas kūrfirsts Fridrihs I un viņa brālis Meisenes markgrāfs Vilhelms II svinīgi atklāja jauno Leipcigas universitāti.

Leipciga bija tikai trešā universitāte vācu zemēs pēc Heidelbergas un Vīnes. 16. gs. šeit lekcijas apmeklēja dāņu astronoms Tiho Brahe, savukārt 1646. gadā universitātes morāles filozofijas profesora Frīdriha Leibnica ģimenē nāca pasaulē dēls Gotfrīds Vilhelms Leibnics – viens no izcilākajiem Apgaismības laikmeta domātājiem. 17. gs. pēdējās desmitgadēs un 18. gs. pirmajā pusē Leipcigā studējusi vesela plejāde vācu baroka komponistu, starp kuriem kā izcilākie minami Georgs Filips Telemanis, Johans Frīdrihs Agrikola, Kristofs Graupners, kā arī tā laika Leipcigas baznīcu mūzikas direktora Johana Sebastiana Baha dēli: Vilhelms Frīdemanis, Kārlis Filips Emanuels un Johans Kristofs Frīdrihs. Neviens no šiem skaņražiem gan nestudēja mūziku – visi piesauktie bija tieslietu fakultātes studenti. Un tāpat tieslietas šeit studēja 1765. gadā uzņemtais Johans Volfgangs Gēte. Visai drīz atskārtis, ka jurisprudence nav viņa aicinājums, šis students daudz laika pavadīja Auerbaha vīna pagrabā. Pie sienas pagrabā bijušas skatāmas divas 17. gs. gleznas, kuras tēlots leģendu varonis alķīmiķis Dr. Fausts – kā viņš te iedzer kopā ar studentiem un tad, uzsēdies vīna mucai, izjāj uz tās pa kroga durvīm. Saprotams, ne bez tumšo spēku līdzdalības. Tā nu Auerbaha vīna pagrabs kļuva par vietu, kur aizsākās Fausta un Mefistofeļa kopīgie klejojumi – par literāru pieminekli Gētes vētrainajai Leipcigas jaunībai.

19. gadsimtā Leipcigas universitāte sasniedza savas akadēmiskās jaudas kulmināciju. Veseli seši šīs augstskolas absolventi saņēmuši Nobela prēmijas – Verners Heizenbergs un Felikss Blohs fizikā, Pēters Debajs ķīmijā, Pauls Ērlihs medicīnā, izcilais vācu vēsturnieks Teodors Momzens literatūrā un zviedru garīdznieks Nātans Sēderbloms – Nobela miera prēmiju. Vēl vairāki Nobela prēmijas laureāti dažādos gados bijuši Leipcigas mācībspēki, starp viņiem – arī rīdzinieks, viens no fizikālās ķīmijas pamatlicējiem Vilhelms Ostvalds, kurš Leipcigā pavadīja sava mūža otro pusi un publicēja nozīmīgākos zinātniskos darbus. Un, protams, bez piesauktajiem Leipcigā pēdējos gadsimtos studējuši, pasnieguši un pētījuši vēl daudzi izcili prāti, starp kuriem psihofizioloģijas pamatlicējs Gustavs Teodors Fehners, filozofi Fridrihs Nīče un Hanss Georgs Gadamers, filologs Ferdinands de Sosīrs, biologs Vilhelms Vunds un daudzi citi.