1992. gada 2. janvārī Krievijas Federācija veic cenu liberalizāciju valstī. Pēc PSRS sabrukuma visas bijušās savienības valstis izjuta milzīgas ekonomiskas problēmas, jo bija jāpāriet no plānveida ekonomikas uz brīvā tirgus konkurenci. Lēmums veikt cenu liberalizāciju noveda pie tā, ka sākās hiperinflācija, ko mēdz arī saukt par sabiedrības finanšu šoka terapiju.

 

Situācija pēc PSRS sabrukuma visām tās bijušajām dalībvalstīm veidojās līdzīga – pēkšņi jāmaina valsts uzraudzība ekonomikā no pilnīgas kontroles uz daļēju. Turklāt pilnīgas tirgus pārmaiņas nozīmēja to, ka vairāku faktoru kopsumma deva milzīgu šoku visām nozarēm. Samazinājās ne tikai alga un nodarbinātība, bet praktiski pilnībā izzuda uzkrājumi un pieauga cenas. Sabiedrība, kas vēl salīdzinoši nesen cīnījās par savu politisko brīvību, nonāca pēkšņā finanšu verdzībā.

Krievijas Federācija tāpat kā citas postpadomju valstis nolēma atvieglot situāciju valsts ekonomikā ar metodi, kas vēlāk ieguva lamuvārda nozīmi – tā bija liberalizācija. 1991.gadā Krievijā, un ne tikai, sākās reālas problēmas ar preču klāstu, jo iepriekš pilnībā kontrolētajā tirgū naudas bija vairāk nekā preču, ko pirkt. Lai nopirktu kādu jaunu mantu, bija nepieciešama ne tik daudz nauda, cik pazīšanās, kas ļautu apiet deficīta rindu. Lai samazinātu brīvo līdzekļu apjomu, Krievijas valdība nolēma veikt pārmaiņas, kas ļautu atbrīvot cenu regulējumu uz brīvās konkurences pašregulējumu. Tikai bēda bija tāda, ka importa preču vēl nebija tik daudz un deficīts nemazinājās. Kā atminējās daži Krievijas tā laika politiķi un ekonomisti, pastāvēja bažas, ka ziemā no 1991. uz 1992. gadu bija pavisam reāli bada draudi. Jo preču trūkums jau nebija tikai luksusa segmentā, pirmām kārtām tās bija pārtikas un pirmās nepieciešamības preces.

To, ka agri vai vēlu kaut kas būs jādara ar plānveida ekonomikas pāriešanu uz brīvo tirgus regulāciju, saprata jau 1989. gadā. Tomēr vēl PSRS ietvaros, šādas pārmaiņas būtu politiska pašnāvība. Īpaši pozitīvas tās nebija arī 1992. gadā, taču vismaz Krievijas valdība cerēja, ka tirgus spēs sevi noregulēt. Tomēr pienākot 1992.gadam, tirgus praktiski apstājās.

Kā parasti, visādas nodokļu un cenu izmaiņas ievieš no jaunā gada. Tāpēc arī Krievijas cenu liberalizācijas sākumu noteica uz 1992. gada 2. janvārī. Plāns bija, ka veikali uzreiz pēc Jaunā gada vērs vaļā durvis, tauta lauzīsies pēc precēm un tirgus sāks pašregulēšanās procesus. Patiesībā sanāca pavisam citādi – cenas ievērojami pieauga, bet pirktspēja milzīgā tempā kritās. Daudzi veikali pat neko nenotirgoja, jo tauta bija šokā. Papildus tam Krievijas valdība nolēma pilnībā neatbrīvoties no kontroles pār noteiktām cenām un arī neatņēma tiesības reģionālajai varai noteikt savas apkaimes cenas. Tā sākās dažādi tirgus kropļojumi, piemēram, aizliegums eksportēt reģionālās preces uz lielpilsētām, kur bija lielāks pieprasījums un lielāks deficīts, nemaz jau nerunājot par reketu, kas pieprasīja milzīgu maksu par tiesībām tirgoties. Šīs šoka terapijas lielākā virsotne tika sasniegta 1992. gada vidū, kad inflācija bija sasniegusi 2600%, kad algu krituma un bezdarba dēļ nabadzība sabiedrībā sasniedza aptuveni 40% un kad vietējie uzņēmumi saskārās ar apgrozāmo līdzekļu trūkumu. Pirktspējas kritums kombinācijā ar importa preču pieplūdumu radīja problēmas nodrošināt vietējo ražotāju dzīvotspēju, tāpēc Krievijas valdība sāka izsniegt aizdevumus, kas palielināja valsts izdevumus par praktiski 14% no IKP. Kad šoka terapija bija uzņēmusi apgriezienus, pat valdība un tās ekonomisti nevarēja izskaidrot kā kontrole izslīdēja no rokām. Pēc vienas no teorijām, aplēsts, ka cenu liberalizācijas nestās pārmaiņas ietekmēja Krievijas ekonomiku līdz pat 1998./1999.gadam, kad tā iekrita pirmajā lielajā Krievijas krīzē. Šoka terapija atsaucās un līdzīgā veidā notika arī Latvijā, kura tāpat arī izjuta Krievijas ekonomikas krīzes sekas savā tautsaimniecībā. Pāreja no plānveida uz brīva tirgus ekonomika nevar notikt nesāpīgi, taču vairākas paaudzes šo pārmaiņu dēļ nonāca uz trūkuma robežas.