Itālijas karaļnams – Savojas dinastija – bija cieši saistīts ar fašistu nākšanu pie varas un viņu impērisko politiku. Rezultāts bija referendums par valsts iekārtas maiņu 1946. gada 2. jūnijā, kas padarīja Itāliju par republiku.

Otrā pasaules kara beigas Itālija sagaidīja kā sakauta un izpostīta valsts. Gandrīz divus gadus Apenīnu pussalā bija turpinājusies karadarbība; Ziemeļitālija līdz pat kara pēdējām dienām palika Vācijas okupēta, un šeit pastāvēja tā dēvētā Itālijas Sociālā republika ar bijušo fašistu vadoni Benito Musolīni marionešu valdības priekšgalā. Rietumu sabiedroto okupētajos Itālijas dienvidos tikām darbojās pēc Musolīni gāšanas izveidotā pagaidu valdība un nomināli turpināja pastāvēt Itālijas karaliste. Tomēr Itālijas monarhija, ar kuras tiešu līdzdalību fašisti bija nākuši pie varas un īstenojuši savu impērisko politiku, bija zaudējusi krietnu daļu autoritātes sabiedrības acīs. Itāliešu pretošanās kustībā, kur pirmo vijoli spēlēja komunisti, dominēja antimonarhisks noskaņojums. Arī pārējā sabiedrībā republikāniskuma idejas allaž bija bijušas stipras, sakņojoties gan vēsturiskajos priekšstatos par Romas republiku un viduslaiku pilsētvalstīm, gan 19. gadsimta liberālisma mantojumā.

Karalis Viktors Emanuels III, apzinādamies savu līdzatbildību notikušajā, 1944. gada jūnijā nodeva visas varas pilnvaras savam dēlam kroņprincim Umberto, ieceldams viņu par karalistes ģenerālleitnantu, respektīvi karaļa pienākumu izpildītāju. Nepilnus divus gadus vēlāk Viktors Emanuels paziņoja par nodomu atkāpties no troņa. Umberto, vēl būdams ģenerālleitnanta statusā, 1945. gada jūlijā parakstīja dekrētu par Konstitucionālās Asamblejas sasaukšanu, savukārt kristīgā demokrāta Alčides De Gasperi valdība 1946. gada martā izsludināja asamblejas vēlēšanas un referendumu par valsts iekārtu – monarhiju vai republiku –, kam bija jānotiek 1946. gada 2. jūnijā.

Referenduma jautājums bija formulēts elementāri – republika vai monarhija. Balsojums nepārprotami atspoguļoja valsts tradicionālo sadalījumu progresīvākajos ziemeļos un konservatīvākajos dienvidos. Romā un apkārtējā Lacio apgabalā monarhistiem bija minimāls viena procenta pārsvars, taču tālāk uz dienvidiem Sicīlijā un Apūlijas ziemeļdaļā tas jau tuvojās divām trešdaļām, Apūlijas dienviddaļā un Salerno provincē bija gandrīz trīs ceturtdaļas, savukārt Neapolē sasniedza teju četras piektdaļas. Radikāli citāda aina bija vērojama uz ziemeļiem no Romas: lielā daļā Lombardijas un Veneto apgabalā atbalsts republikai svārstījās no 54 % līdz 64 %, Mantujā, Milānā un Ligūrijā tas pārsniedza divas trešdaļas, Toskānā un Parmā tuvojās trīs ceturtdaļām, Boloņā un Ravennā bija vairāk nekā četras piektdaļas, bet Trento apgabalā atbalsts republikai sasniedza 85 %.

Pat Pjemontā, no kurienes bija cēlusies valdošā dinastija, monarhiju atbalstīja mazāk nekā puse balsojušo. Kopējais referenduma rezultāts deva uzvaru republikas atbalstītājiem ar 54,3 %. Rezultāts nebija ļoti pārliecinošs un tika nodots izvērtēšanai Augstākajai Kasācijas tiesai, kura 10. jūnijā provizoriski atzina referenduma rezultātu tiesiskumu, taču atlika galīgā lēmuma izsludināšanu līdz 18. jūnijam. Starplaikā De Gasperi valdība, baidīdamās, ka šī vilcināšanās var izraisīt vardarbīgus protestus, neskatoties uz attiecīgu konstitucionālu pilnvaru trūkumu, pasludināja monarhiju par likvidētu. Pēdējais Itālijas karalis Umberto II no Savojas nama ieguva pavārdu Il Re di Maggio – „Maija karalis”. Oficiāli kronēts 1946. gada 10. maijā, viņš jau 12. jūnijā bija spiests atkāpties un uz visiem laikiem pamest dzimteni. Savā pēdējā runā monarhs atsvabināja savus bijušos pavalstniekus no uzticības zvēresta karaļnamam un aicināja viņus turpmāk būt uzticamiem jaunās Itālijas Republikas pilsoņiem un krietniem patriotiem.