1928. gada 2. oktobris tiek piesaukts kā Katoļu baznīcas organizācijas „Opus Dei” aizsākums. „Opus Dei” ir vispretrunīgāk vērtētā katoļu organizācija un, cita starpā, iedvesmas avots Dena Brauna romānam „Da Vinči kods”.

„Vatikāna prelatūra, kuru dēvē par „Opus Dei”, ir dziļi dievbijīga katoļu sekta, kas pēdējā laikā piesaistījusi pretrunīgu sabiedrības interesi, izskanot ziņām par „smadzeņu skalošanu”, piespiedu metodēm un bīstamu praksi, kas pazīstama kā „miesas mērdēšana”. Ņujorkā, Leksingtonas avenijā 243, nesen pabeigts 47 miljonus dolāru vērtais „Opus Dei” starptautiskais birojs.” Tāds uzziņas stila teksts lasāms Dena Brauna romāna „Da Vinči kods” ievadā, lappusē ar nosaukumu „Fakts”.

Daiļdarba sižetā „Opus Dei” figurē kā organizācija, kura cīņā par tradicionālo kristīgo priekšstatu saglabāšanu mūslaiku pasaulē nekautrējas nekādu līdzekļu, apvienojot viduslaicīgu fanātismu ar reālpolitisku cinismu un varaskāri. Ja ievēro, ka 2003. gadā iznākušais romāns nu jau tulkots 44 valodās, tā kopējais metiens pārsniedzis 80 miljonus eksemplāru un arī tāda paša nosaukuma ekranizācija bija globāls grāvējs, tad saprotams, ka Brauna sižets nesis visai plašu un ne to labāko slavu organizācijai ar nosaukumu „Svētā krusta un Dieva darba prelatūra”, par kuras rašanās datumu uzskata 1928. gada 2. oktobri.

Kā apgalvo organizācijas dibinātājs, spāņu garīdznieks Hosemarija Eskriva, šai dienā viņš piedzīvojis vīziju, „noredzējis Dieva darbu”, kas iedvesmojis organizācijas radīšanai. Attiecīgi izvēlēts nosaukums: „Dieva darbs” – latīniski „Opus Dei”. Organizācijas mērķi dibinātājs formulē kā izpratnes radīšanu ticīgajos, ka (citēju) „viņu dzīve ir svētuma un evaņģelizācijas ceļš. Un tiem, kuri pieņem šo svētuma ideālu, "Opus" piedāvā garīgu atbalstu un apmācību, kas tiem nepieciešama, lai īstenotu ideālu praksē.”

„Opus Dei” tapa Spānijā laikā, kad šī valsts svārstījās starp autoritārismu un demokrātiju. Sabiedrībā arvien noteiktāk sāka izpausties radikālas tendences – marksistiskas, anarhistiskas, fašistiskas –, un ir saprotama vēlme šai situācijā apliecināt tradicionālas reliģiskas vērtības. Nākamajā desmitgadē situācija valstī noveda pie asiņaina pilsoņkara un Franko diktatūras desmitgadēm, un šis huntas varas laiks sakrita ar „Opus Dei” uzplaukumu. Daudzi no organizācijas locekļiem izrādījās galēji konservatīvā režīma aktīvi atbalstītāji un līdzveidotāji. Nostiprinājusies Spānijā, organizācija sāka izvērsties citur pasaulē; 1946. gadā tās galvenā mītne tika pārcelta uz Romu, 1950. gadā pāvests Pijs XII apstiprināja tās statūtus. 1982. gadā „Opus Dei” kļuva par Romas Katoļu baznīcas personālo prelatūru, tas ir – struktūrvienību, kura nav, kā tradicionālajām prelatūrām, saistīta ar teritoriju, bet gan ar tai piederīgo personu loku. Šobrīd organizācijas dalībnieku skaits visā pasaulē tiek lēsts uz apmēram 95 000 cilvēku.

Kā tad ir ar Dena Brauna lietoto apzīmējumu „sekta” un piesauktajām „miesas mērdēšanas” praksēm? Protams, romāns un filma šai ziņā nav uzskatāmi par autoritatīvu informācijas avotu. Sākot jau ar to, ka „Opus Dei” nav garīgs ordenis, tajā neuzņem mūkus, un arī garīdznieku tā rindās ir vien pāris procentu. Kā norāda organizācijas oficiālie pārstāvji, tā pati par sevi nav nedz slepena, nedz arī savā ideoloģijā vai praksē pārkāpj vispāratzītās katoļu baznīcas ievirzes. Netiek gan noliegts, ka daļa organizācijas biedru piekopj celibātu un pakļauj sevi fiziskiem pārbaudījumiem, taču tas notiekot tikai brīvprātīgi un nekādā ziņā nav mazohistiska pašmocība. Tomēr aizdomas turpina pastāvēt, un „Opus Dei” tiek piesaukta kā pretrunīgāk vērtētā Katoļu baznīcas struktūra.