60. gadu pirmajā pusē krievu kinomākslā un literatūrā ienāca jauns spilgts talants: režisors, aktieris un prozaiķis Vasīlijs Šukšins. Visu viņa daiļradi caurstrāvoja spilgts patiesums, kas nevarēja atstāt vienaldzīgu. Diemžēl talantīgajam radītājam bija lemts īss mūžs – Vasīlijs Šukšins mira 45 gadu vecumā 1974. gada 2. oktobrī.

1974. gadā Dienvidkrievijā, Kļetskas ciemā pie Donas, notika vērienīga filmēšana. Režisors Sergejs Bondarčuks uzņēma savu monumentālo darbu „Viņi cīnījās par dzimteni” – padomju literatūras korifeja Mihaila Šolohova romāna ekranizāciju. Kareivja Lopahina lomā filmējās Vasīlijs Šukšins – pats tobrīd jau viens no atzītākajiem padomju kinorežisoriem. Nu jau kādu gadu skatītāji visā Padomju Savienībā un arī aiz tās robežām līdzpārdzivoja galvenā varoņa Jegora Prokudina traģiskajam liktenim filmā „Irbenājs sarkanais” – izcilākajā Šukšina kinolentē, kuru viņš ne tikai režisēja, bet pats arī rakstīja scenāriju un tēloja tajā galveno lomu. Filma bija atnesusi Šukšinam milzu popularitāti. Kā atceras cits Bondarčuka aktieru komandas dalībnieks Jurijs Ņikuļins, pie tvaikoņa „Donava”, uz kura filmēšanas laikā dzīvojuši aktieri, mēgušas piestāt laivas un baržas ar vienkāršiem zvejniekiem un strādniekiem – sak’, esam dzirdējuši, ka te uzturas Šukšins, vai nevaram ar viņu sastapties. Un saukuši režisoru līdzi krastā, cienājuši ar zivju zupu un stāstījuši par savu dzīvi. Citus nav aicinājuši, tieši Šukšinam viņi gribējuši pastāstīt par savu padomju dzīves īstenību; acīmredzot jau tāpēc, ka ar visu savu līdzšinējo daiļradi – gan režisora, gan aktiera, gan rakstnieka – Šukšins kā neviens cits apliecināja, ka jūt un pazīst šo dzīvi tā, kā var just un pazīt tikai tas, kurš pats no tās izaudzis un joprojām tajā stingri sakņojas.

Vasīlijs Šukšins dzimis Altajā, krievu zemnieku ģimenē, un viņa biogrāfija atbilst gandrīz perfektam padomju formācijas cilvēka modelim. Gandrīz tāpēc, jo biogrāfijā ir arī traips – nākamajam režisoram bija četri gadi, kad 1933. gadā viņa tēvu Makaru Šukšinu piespiedu kolektivizācijas akciju ietvaros arestēja un nošāva. Vasīliju uzaudzināja māte Marija Šukšina, viņš pabeidza septiņas pamatskolas klases un iestājās autotehnikumā, to gan drīz pameta. Strādāja kolhozā, pēc tam par atslēdznieku vairākās rūpnīcās, dienēja flotē, un pēc demobilizācijas kā eksterns nokārtoja vidusskolas eksāmenus un 1954. gadā iestājās Vissavienības Kinomākslas institūtā Maskavā, režisora Mihaila Romma meistarklasē. Paralēli kinorežijas apguvei filmējies kā aktieris un mēģinājās arī prozā, 1963. gadā iznāca viņa pirmā grāmata „Lauku iedzīvotāji”, bet nākamajā – 1964. gadā uz ekrāniem iznāca debijas filma „Dzīvo tāds puisis”. Parādījās un saņēma Venēcijas kinofestivāla galveno balvu „Svētā Marka Zelta lauvu”.

Filmēties pie Bondarčuka Šukšins piekrita pirmām kārtām tāpēc, lai apgūtu masu skatu inscenēšanas pieredzi savai nākamajai lielajai iecerei. Jau vismaz desmit gadus režisors plānoja uzņemt vēsturisku kinodarbu par krievu dumpinieku Stepanu Razinu, un nu beidzot kompetentās padomju kultūras instances bija atļāvušas realizēt šo ieceri; Maskavā jau notika sagatavošanās darbi.

No Donas zvejnieku piedāvātās zivju zupas un sarunām Šukšins, ja vien varējis, nekad neesot atteicies. No neiztrūkstoši piedāvātā vodkas malka gan; toties smēķējis daudz, vienu cigareti „Šipka” pēc otras – aromātisku, stipru bulgāru tabaku. Bet filmēšanas laikā neizbēgamajos aktieru burziņos Šukšins neesot piedalījies – gājis uz savu kajīti un rakstījis; bieži līdz vēlai naktij. No rīta bijis atkal formā – „iedarbinājis” sevi ar tasi stipras šķīstošās kafijas. Aktieris Georgijs Burkovs parasti no rītiem uzņēmies pienākumu pamodināt īsas stundas gulējušo kolēģi. Ļoti iespējams, tieši viņš 1974. gada 2. oktobra rītā atrada Vasīliju Šukšinu viņa kajītes guļvietā mirušu. Sirds bija apstājusies miegā.