1853. gada 2. septembrī Rīgā piedzima topošais ķīmiķis Vilhelms Ostvalds. Viņš 1909. gadā saņēma Nobela prēmiju ķīmijā par atklājumiem katalīzē un pētījumiem ķīmiskā līdzsvara un ķīmisko reakciju ātruma jomā. Viņš ir viens no slavenākajiem, pasaules atzinību iemantojušajiem zinātniekiem, kurš audzis un strādājis Rīgā.

Vilhelms Ostvalds ir baltvācietis, kurš 1853. gada 2. septembrī piedzima mucu meistara Gotfrīda Ostvalda ģimenē. Viņa brālis no agras bērnības aizrāvās ar meža zinībām, bet Vilhelms iedziļinājās neredzamajos procesos. Viņu interesēja viss, kas notiek ķīmiski fizikālajā līmenī, turklāt, Vilhelms Ostvalds bija ar inženiera spējām apveltīts zinātnieks, kurš arī pats varēja izveidot noteiktus mērinstrumentus. Tā, piemēram, 1877. gadā viņš izgudroja piknometru, ierīci, kas ļauj mērīt šķidrumu blīvumu. Vēl Ostvaldam piedēvē arī termostata, reostata un viskozimetra izveidošanu.

Augstāko izglītību Vilhelms Ostvalds ieguva vienā no slavenākajām Baltijas reģiona mācību iestādēm - Tartu universitātē. Tajā viņš arī strādāja par privātdocentu, līdz 1881. gadā viņu uzaicināja darbā Rīgas politehnikumā. Rīgā viņš nostrādāja sešus gadus un lika pamatus saviem slavenākajiem izgudrojumiem. Tieši Rīgā Ostvalds izveidoja savu zinātnisko komandu, kura palīdzēja viņa darbā, kas vēlāk vainagojās ar Nobela prēmiju.

Taču kādā dienā notika pavērsiens, kas izmainīja Ostvalda zinātnisko dzīvi. Krievijas impērijas rusifikācijas programmas ietvaros Rīgas politehnikums tika pārveidots par Politehnisko institūtu un zinātniekiem obligāta kļuva krievu valoda. Ostvalds šo valodu prata ļoti slikti, tāpēc viņa zinātniskais darbs praktiski kļuva paralizēts. Pēkšņi viņam nāca piedāvājums doties strādāt uz Leipcigu, kur Vilhelms Ostvalds varēja ne tikai runāt vācu valodā, bet arī pilnībā izmantot visus vācu zinātnieku sasniegumus, jo Leipcigas universitātē bija vienīgā profesionālā fizikālās ķīmijas profesūra visā Vācijā.

Uz Leipcigu Ostvalds aizceļoja kopā ar saviem audzēkņiem, tostarp Paulu Valdenu.

1909. gadā Vilhelms Ostvalds sasniedza savas zinātniskās karjeras augstāko punktu. Viņam piešķīra Nobela prēmiju par atklājumiem ķīmijā. Nobela prēmijas komisija uzskatīja, ka Ostvalda atklājumi katalīzes procesos ir pasaules mēroga sasniegums. Turklāt viņš bija sniedzis ievērojamu ieskatu ķīmisko reakciju norises ātrumos. Piemēram, mola lielums, kas raksturo katras vielas molekulāro svaru, ir Ostvalda radīts lielums. Savukārt savā vārdā zinātnieks nosauca paša atklāto vielu šķīšanas procesu. Tieši aktīvajos darba gados Tartu un Rīgā Vilhelms Ostvalds formulēja savu Ostvalda atšķaidīšanas likumu. Vēl 1902. gadā zinātnieks patentēja slāpekļskābes iegūšanai nepieciešamo Ostvalda procesu, kas vēlāk ļāva iegūt mākslīgo mēslojumu un arī izstrādāt sprāgstvielas.

53 gadu vecumā zinātnieks nolēma doties pensijā un nodoties savam lielākajam vaļaspriekam – gleznošanai. Ostvalds bija tik ļoti praktisks ķīmiķis, ka saviem molbertiem krāsas radīja pats. 1911. gadā viņš tika uzņemts Leipcigas brīvmūrnieku ložā, tāpat bija studentu korporācijas Fraternitas Rigensis filistrs un piedevām arī filozofs. Viņa uzskati tiek raksturoti kā filozofiski ideālistiskie, jo Vilhelms Ostvalds ticēja, ka visa pamatā ir enerģija. Viņš radīja tā saukto enerģētisko teoriju, kas noteica, ka vienīgā realitāte ir enerģijā. Matērija Ostvaldam bija vien tik daudz, kā veids, kādā enerģija parādās. Viņš viennozīmīgi bija pasaules līmeņa zinātnieks un pasaules pilsonis, jo aktīvi strādāja pie tā, lai pasaulē būtu vienota zinātnisko darbi bāze un standarti. Šādas sistēmas izveidošana atvieglotu zinātnieku darbu jebkurā valstī, jo būtu iespēja ātri un bez kļūdām apmainīties ar nepieciešamo literatūru. Ar saviem domubiedriem, arī izciliem zinātniekiem, Ostvalds pat kādu laiku izdeva žurnālu, kas bija veltīts ķīmijai un tās lielākajiem entuziastiem. Rīgā Vilhelmam Ostvaldam ir novietota goda plāksne, kas atrodas Krišjāņa Barona ielā pie Vērmanes dārza.