1828. gada 20. aprīlī franču ceļotājs Renē Kaijē (attēlā), uzdodamies par Ēģiptes arābu, ieradās Timbuktu pilsētā pie Nigēras upes, tagadējās Mali teritorijā. Viņš kļuva par pirmo eiropieti, kuram izdevās apmeklēt šo savulaik leģendāro Āfrikas pilsētu, un atgriezties no turienes dzīvam.

 

Jau 14. gadsimtā Eiropu sasniedza stāsti par Timbuktu – „zelta pilsētu” viņpus Sahāras smilšu klajumiem. No 14. līdz 16. gs. šī pilsēta Nigēras upes vidustecē piedzīvoja grandiozu uzplaukumu. Arābu tirgotāji no Vidusjūras piekrastes šķērsoja Sahāru, vezdami audumus, zirgus un sāli no tuksneša raktuvēm, lai to visu šeit iemainītu pret zeltu, ziloņkaulu, vergiem un citām Ekvatoriālās Āfrikas precēm, kas te nonāca laivās pa Nigēru. 16. gs. sākumā, kad Timbuktu ietilpa plašajā Songaju impērijā, tā bija arī islāma teoloģijas un zinātnes metropole. Šai laikā pilsētu apmeklēja Granādā dzimušais arābu ģeogrāfs Hasans al-Fasi, kurš vēlāk pārcēlās uz Eiropu, kristījās un ar vārdu Leons Afrikānis sarakstīja tolaik pilnīgāko Ziemeļāfrikas un Sahāras reģiona ģeogrāfijas apcerējumu, kurā plaši aprakstīja arī Timbuktu.

Eiropiešiem Timbuktu palika nesasniegta līdz pat 19. gs. sākumam, kad tās zelta laikmets jau sen bija pagātnē. Pilsēta tagad atradās uz dažādu cilšu un valstiņu varas sfēru robežas, un tajā periodiski valdīja te kāds Sahāras tuaregu vadonis, te – Nigēras baseina melnādainais karalis, te – vietējais valdnieks. Eiropiešu ceļotājiem šīs zemes bija ļoti neviesmīlīgas. 1806. gadā skots Mungo Pārks sasniedza Timbuktu, kuģodams laivā lejup pa Nigēru. Viņa sākotnēji palielo vienību slimības bija nodeldējušas līdz dažiem vīriem, un arī šie daži gāja bojā kārtējā iezemiešu uzbrukumā hausas cilts teritorijā.

1824. gadā Parīzes Ģeogrāfijas biedrība izsludināja 10 000 franku godalgu pirmajam ceļotājam, kurš, nebūdams musulmanis, sasniegs Timbuktu un atgriezīsies ar ticamu informāciju par šo joprojām noslēpumaino vietu. Skots Aleksandrs Gordons Lengs 1825. gada jūlijā devās ceļā no Tripoles kāda arābu šeiha pavadībā un pēc gadu ilga ceļojuma cauri Sahāras tuksnesim sasniedza mērķi. Vēstules, kuras pa karavānu ceļiem nonāca Tripolē, liecināja, ka ceļā Lenga karavāna aplaupīta, visi viņa eiropiešu ceļabiedri gājuši bojā, viņš pats guvis daudzus ievainojumus, un ka fulas cilts valdnieks, kura varā neilgi pirms viņa ierašanās bija nonākusi Timbuktu, esot visai naidīgi noskaņots pret eiropiešiem. Pavadījis pilsētā vien dažas dienas, Lengs devās atceļā un bez pēdām pazuda tuksnesī, visticamāk, krizdams par upuri slepkavām.

Par pirmo eiropieti, kurš no Timbuktu atgriezās dzīvs, kļuva francūzis Renē Kaijē. Viņa pieeja radikāli atšķīrās: viņš devās ceļā nevis bruņotas vienības priekšgalā, bet gan vienatnē un inkognito. Kaijē bija vairākus mēnešus pavadījis pie kādas cilts Mauritānijas dienvidos, kur iemācījies arābu valodu, iepazinis viņu dzīvesveidu un ticību. Viņš uzdevās par ēģiptieti, kuru franči izveduši uz savu koloniju Senegālā, no kurienes viņš tagad atgriežas dzimtenē. Devies ceļā no Gvinejas 1827. gada aprīlī, psiedoēģiptietis ceļoja uz ziemeļaustrumiem, slimības dēļ uz pieciem mēnešiem iestrēga kāda ciematā tagadējās Kotdivuāras ziemeļos, un galu galā pēc gada – 1828. gada 20. aprīlī – ieradās Timbuktu. Šeit viņš, neradot vietējo aizdomas, pavadīja divas nedēļas, tad pievienojās karavānai, kas devās uz Maroku, un tā paša gada rudenī atgriezās Francijā. Ziņas, kuras Renē Kaijē pārveda Ģeogrāfijas biedrībai, nebija iedvesmojošas: leģendārā zelta pilsētas Nigēras krastā tagad bija maza, panīkusi pilsētele, kur vien dažas mošejas un valdnieka rezidences drupas liecināja par kādreizējo diženumu.