1265. gada 20. janvārī Anglijā pirmo reizi tiek sasaukts parlaments. To sasauc Lesteras grāfs Monfors de Simons, kurš praktiski ir kļuvis par Anglijas valdnieku. Lords protektors ir veiksmīgi vadījis baronu dumpi, kas piespieda karali pieņemt parlamenta ideju. Sākas Anglijas parlamenta laiks, kas turpināsies līdz 1707. gadam.

Parlaments kā valsts varas struktūra veidojās ietekmīgu zemes īpašnieku un bruņinieku ietekmē. Viņu intereses un nopelni valsts labklājībā kļuva tik lieli, ka absolūtie valdnieki vairs nevarēja ignorēt aristokrātu intereses. Anglijas parlamenta sākums ir tiešā veidā saistīts ar Normandijas Vilhelma ietekmi, kurš valdīja Anglijā no 1066. gada. Viņa laikā tika izveidota zemju padome, kurā iespējas tikt uzklausītiem bija lojāliem sabiedrotajiem. Tādā veidā Vilhelms nodrošināja iekšpolitisko mieru jaunajās zemēs. Arī 1265. gada parlamenta sasaukumā centrālo lomu nospēlēja grāfs no Normandijas. Monfors de Simons ieradās Anglijā 35 gadus pirms parlamenta sasaukuma. Viņam bija tiesības uz Lesteras grāfa titulu un Anglijas karalim nekas neatlika kā apstiprināt grāfa prasības. Viņš arī saistīja grāfu ar savu ģimeni, izprecinot lordam savu māsu Eleonoru. Monfors de Simons pārvaldīja Gaskoņu, līdz Anglijas karalis Henrijs III nolēma viņu iznīcināt tiesas prāvā. Karalim nepaveicās, jo grāfu attaisnoja. Kopš tās dienas aizvainotais grāfs nolēma karot pret pašu karali.

Zemes īpašnieki nebija mierā ar Henrija 3.valdīšanu. Monfors de Simons vadīja baronu sacelšanos, kad zemes īpašnieki pieprasīja lielāku ietekmi valsts lietās. Galvenokārt šī nepatika bija saistīta ar karaļa nevēlēšanos ievērot paša parakstīto vienošanos, ka trīs reizes gadā viņš apņemas sasaukt baronu sapulci, lai uzklausītu viņu viedokli visvairāk jau tādās lietās, kā nodokļi. Karalis centās ievērot savu politiku un tā noveda pie atklātas sadursmes. 1264.gadā pie Luisas notika kauja un karalis zaudēja. Uzvarētājus pārstāvēja Monfors de Simons, kurš arī pārņēma faktisko varu valstī. 1265.gada 20.janvārī, viņš sasauca pirmo Anglijas parlamentu.

Anglijas parlamenta sākumā tas lielā mērā atšķīrās no tām sapulcēm, kas vēsturiski jau bija veidojušās Anglijā. Monfors de Simons iekļāva sapulcēs ne tikai baronus un zemju īpašniekus, bet arī abatus, baznīcas pārstāvjus, bruņiniekus un lielāko pilsētu pārstāvjus. Tādā veidā pārstāvētas tika garīdzniecības, muižniecības, bruņniecības un pilsētnieku intereses. Protams, tas nenozīmēja, ka Monfors de Simons neparūpējās, lai visas šīs grupas būtu viņa sabiedrotie. Taču galvenais solis bija sperts, Anglijas valstiskumā iedibināja parlamentārisma idejas.

Anglijas parlaments eksistēja līdz 1707.gadam, kad to apvienoja ar Skotijas parlamentu un izveidoja Lielbritānijas parlamentu. Nepilnu 5 gadsimtu laikā tas piedzīvoja daudz pārmaiņu. Dabīgi sāka veidoties lordu palātas un pārstāvju palātas, tāpat kā dabīgi karaļa vara mēģināja atgūt savu absolūtismu. Kā zināms, šādos brīžos uz spiedienu seko vēl lielāks pretspiediens un tieši absolūtisma cīņā Anglija pat kļuva par republiku Olivera Kromvela aizgādībā. Kromvels ievēroja nepieciešamību pēc parlamenta kā augstākās lēmējinstitūcijas, taču viņš atcēla palātu dalījumu. To vēlāk atjaunoja un Anglija neatgriezeniski kļuva par valsti, kur monarhijas jautājumus, tāpat kā visu citu valstij svarīgo, izdiskutēja un pieņēma parlamentā.