1944.gada 20.jūlijā vairāki nacistiskās Vācijas virsnieki sarīko apvērsuma mēģinājumu. Grāfa Klausa fon Štaufenberga vadībā tiek izplānots atentāts pret Ādolfu Hitleru, lai pārņemtu varu rezerves spēku štābā un attīrītu Vācijas bruņotos spēkus no Hitleram lojālajiem virsniekiem. Atentāts cieš neveiksmi, tāpat kā apvērsums.

20.jūlija apvērsums lielā mērā bija atsevišķu augsti stāvošo Nacistiskās Vācijas virsnieku pārliecība, ka Ādolfs Hitlers ved valsti katastrofas virzienā. Klauss fon Štaufenbergs bija ļoti ietekmīgas vācu aristokrātu ģimenes pārstāvis, kurš tika audzināts visaugstākajās aristokrātijas tradīcijās. Viņam bija lieliska izglītība, cienījams militārais dienests un arī degsme par Vāciju un tās īpašo lomu ne tikai Eiropā, bet visā pasaulē. Štaufenbergs bija nācis no ģimenes, kas pēdējā Vācijas karaļa laikā atradās praktiski pie monarha labās rokas, tāpēc Štaufenbergi iemiesoja īstās vācu aristokrātijas vērtības. Interesanti, ka pēc 20.jūlija apvērsuma sadalījās viedokļi, kas īsti Štaufenbergs bija – patriots vai tomēr valsts nodevējs?

Viss sākās diezgan rožaini priekš tāda pārliecināta Vācijas patriota, kāds bija Klauss fon Štaufenbergs. Viņš atbalstīja Hitlera nākšanu pie varas un viņš redzēja jēgu nacionālsociālisma idejām. Viņa paša vēstulēs sievai no pirmajām Otrā pasaules kara dienām jūtama milzīga augstprātība. Pēc iebrukuma Polijā Štaufenbergs rakstīja, ka poļi ir dzīvniekiem līdzīgi cilvēki, jaukteņi bez īpašas nacionālas stājas, kas lieliski derēs par kalpiem Vācijas lauksaimniecības attīstībai. Štaufenbergs bija pārliecināts, ka tikai ar pātagu šos jaukteņus var piespiest uz kaut kādu darbību. Taču tieši masveida ebreju, krievu, arī poļu iznīcināšana laika gaitā mainīja Štaufenberga uzskatus. Saskāries ar dīvainiem lēmumiem dažādās kara vietās, Štaufenbergs saprata, ka Ādolfs Hitlers un atsevišķi viņam tuvu stāvošie komandieri ved Vāciju katastrofas virzienā – tas būtu vēl viens zaudējums karā un valsts sadalīšana.

Kādā no Āfrikas kara operācijām Štaufenbergs smagi cieta. Viņš zaudēja kreiso aci, vienu plaukstu un divus pirkstus no veselās plaukstas. Ar milzīgām grūtībām viņš atgriezās dienestā. Tomēr labā ziņa bija, ka aristokrātu virsnieku bīdīja pa štāba karjeras kāpnēm. Viņš piedalījās Valkīras plāna izstrādē un tika nozīmēts par armijas ģenerālštāba priekšnieku rezerves spēku komandiera Fridriha Fromma vadībā.

Valkīras plāns nozīmēja, ka, ja notiek iekšēja spēku destabilizācija un Hitlers vairs nav pie varas, komandējošais spēks pāriet ģenerālštāba rokās. Sazvērniekiem tas bija ideāls variants, kā censties glābt Vāciju. Štaufenbergam bija pieeja plānošanas sapulcēm, tātad viņš bija īstais cilvēks, kurš varētu mēģināt sarīkot atentātu. Tāpēc 1944.gada 20.jūlijā viņš devās uz sapulci Vilku midzenī ar čemodānu, kurā bija sprāgstvielas.

Tomēr Štaufenberga invaliditāte neļāva viņam efektīvi iedarbināt abus spridzekļus. Laika trūkuma dēļ viņš aktivizēja tikai vienu detonatoru un novietoja čemodānu pie paša fīrera kājām. Un tikai laimīgas sakritības dēļ kāds ģenerālis somu pārvietoja tālāk zem milzīga ozola masīvkoka galda. Kad atskanēja sprādziens, Hitlers tika cauri ar izbīli. Savukārt Štaufenbergs ticēja operācijas veiksmei un sāka izdot pavēles par varas pārņemšanu. Atentāta mēģinājums aprāvās brīdī, kad pa radio paziņoja, ka Hitlers uzbrukumā nav cietis un regulārās karaspēka vienības atteicās pakļauties rezerves komandējošajam sastāvam. Tā sazvērniekus ātri apcietināja un piesprieda viņiem nāvessodu. Štaufenberga atentāts izgāzās un viņu pašu uzreiz pēc 20.jūlija pusnakts sodīja ar nāvi. Kā zināms, vēlāk piepildījās šo virsnieku bažas, ka Vāciju sadalīs visas uzvarētājvalstis, tostarp PSRS. Savukārt par pašu Štaufenbergu domas dalās – kāds uzskata viņu par varoni un īsto Vācijas patriotu, citi viņu uzskata par zvēresta lauzēju un karavīra goda nodevēju. Lai kāds būtu vēsturiskais mantojums šajā notikumā, 20.jūliju Vācijā atzīmē kā atkārtota zvēresta došanu Vācijas bruņotajiem spēkiem.