1817.gadā atklāja Vērmanes dārzu. Rīdziniekiem bija apnicis mērot tālu ceļu līdz Viesturdārzam, tāpēc pilsētas turīgākie un aktīvākie iedzīvotāji nolēma izveidot jaunu parku. Tā kā lielākā ziedojumu daļa nāca no turīgas atraitnes Annas Ģertrūdes Vērmanes, tad parku nosauca viņas vārdā.

Pēc Napoleona karagājieniem un milzīgajiem postījumiem, ko šis karš atstāja, Rīgā parādījās brīva vieta pilsētas teritorijā, kuru izmantot jaunu objektu veidošanai. Ņemot vērā, ka pilsētniekiem sāka apnikt zaļo atpūtas zonu neesamība, tad pamazām brieda ideja, ka jāveido pilsētā jauns parks. Vienīgā plašā zaļā teritorija bija Ķeizardārzs vai Viesturdārzs, kas bija salīdzinoši tālu, ja pilsētniekiem nebija vēlmes īpaši braukt uz šo parku. Tā kā kara laikā daļa Rīgas apbūves bija nodegusi, radās ideja meklēt jaunu teritoriju pilsētas centra robežās.

Rīgas ģenerālgubernators Filips Pauluči del Ronkole aicināja pilsētniekus iesaistīties jaunu parku veidošanā. Tikai gadu pēc Napoleona karagājiena postījumiem izveidoja īpašu komiteju, kurai bija jāvērtē apstādījumu veidošana Rīgas priekšpilsētās. Kā viena no dāsnākajām ziedotājām izrādījās bijušā Rīgas vecākā atraitne Anna Ģertrūde Vērmane. Viņa pilsētai bija gatava ziedot nepilnu hektāru zemes, kur veidot jauno dārzu. Tāpat Vērmane uzņēmās koku sagādāšanu. Zināms, ka pilsēta rīkoja labdarības akciju, katrs, kam bija lieks rublis, varēja to ziedot viena koka stāda sarūpēšanai. Vērmane saziedoja lielāko daļu.

1817. gada 8. jūnijā jeb pēc jaunā kalendāra stila 20. jūnijā parku nodeva publiskai lietošanai. Vērmane tajā izveidoja arī rozāriju un restorānu. Savā testamentā viņa novēlēju visu parku pilsētai, ar noteikumu, ka to nekad nesadala, neatsavina un nepārdod. Pieeja tam ir par brīvu un visai pilsētas publikai.

Laika gaitā parka teritorija paplašinājās. Pēc Annas Vērmanes nāves finansiāli tā uzturēšanu un paplašināšanu atbalstīja viņas dēls Prūsijas ģenerālkonsuls. Vērmanes dārzs bija kļuvis par tā laika Rīgas modernāko parku. Laikmetam atbilstoši tajā izveidoja arī estrādi un restorānu, nemaz nerunājot par strūklakām. Tā kā pilsētas publika bija izsmalcināta, pieauga arī interese par pasākumiem, ko pilsēta parkā sarīkoja. Aizrāvās tik tālu, ka koncerti un orķestri bija ierasta parādība. Kādu laiku estrādē uzstājās pat līdz 150 mākslinieku. Pasākumus papildināja salūts, kas ballēšanos pavadīja līdz pat pusnaktij. Kādā reizē pieprasījums bija tik liels, ka pilsētas pirotehniķis steigā netīšām uzlaidis gaisā pats savu māju, paraujot līdzi arī dažus Vecrīgas garāmgājējus.

Ap 1880. gadu parku pilnveidoja un nedaudz pārbūvēja. To apjoza ar metāla žogu, pie žogiem izveidoja augļu tirdzniecības kioskus, pilnveidoja pieminekļus un iekļāva ainavā 6 skulptūras un dažas vāzes ar grieķu un romiešu mitoloģiskajiem tēliem.

Kad Latvija un Rīga nonāca PSRS sastāvā, parku pārsauca Kirova vārdā. Iespējams, šis laiks arī bija izšķirošs, lai rastos asociācija ar parku, kurā allaž spēlē šahu. It kā viena leģenda vēsta, ka slavenais Mihails Tāls esot spēlējis šahu Vērmanes dārzā – vienreiz pat ar pasaulslaveno meistaru Israelu Zilberu. Kad Latvija atjaunoja savu neatkarību, parku pārsauca vēsturiskajā nosaukumā atkal Annas Vērmanes vārdā. Šahistu laika gaitā parkā paliek, šķiet, mazāk, bet tas nemaina galveno būtību – Vērmanes dārzs ir viens no pilsētas centrālajiem parkiem, kam ik dienu cauri iziet tūkstošiem pilsētnieku.