1741. gada 20. jūnijā, ceļā uz Ziemeļameriku spēcīga vētra un migla izšķir divus Krievijas impērijas kuģus. Uz viena no tiem kuģo leģendārais dānis Vitus Berings, kurš ir iniciators Ziemeļu jūras ceļu ekspedīcijai. Viņam par godu nosaukta gan jūra un šaurums, gan arī sala Krievijas tālajos austrumos. Diemžēl sala Beringa vārdā nosaukta, jo dižais kuģotājs uz šīs salas nomira.


Vitus Berings bija uzņēmīgs kuģotājs, kurš Krievijā nonāca lielo Krievijas jūras ekspedīciju laikā. Berings bija ar mieru uzņemties riskantas un bīstamas misijas, lai nostiprinātu savu vārdu jaunu zemju atklājēju sarakstā. Viņš veiksmīgi bija piedalījies Pirmajā Kamčatkas izpētes ekspedīcijā, kad Krievijas impērija nolēma apzināt savas tālākās robežas Austrumos un Ziemeļos. Tieši uz pirmās ekspedīcijas panākumu fona Vitus Berings pārliecināja Krievijas valstsvīrus, ka ir jēga organizēt otro.

Lai arī Otrā Kamčatkas izpētes ekspedīcija bija daļa no Dižās Ziemeļu izpētes ekspedīcijas, kas ilga no 1733.-1743.gadam, tā bija tik nozīmīga, ka bieži visu ekspedīciju ciklu sauc par Otro Kamčatkas ekspedīciju. Pēc vairākiem peldējumiem jūrnieki apzināti izteica hipotēzi, ka attālums starp Krievijas Tālajiem Austrumiem un Ziemeļamerikas krastiem ir mazāks, nekā domāts. Berings vispār uzskatīja, ka attālums ir tik niecīgs, ka krieviem būtu jācenšas uzsākt tirdzniecību ar Ziemeļamerikas kontinenta iedzīvotājiem. Tieši ar šo ideju Berings pievērsa amatpersonu uzmanību nepieciešamībai finansēt vēl vienu jūras peldējumu. Otrā Kamčatkas ekspedīcija tika ievērojami paplašināta un sadalīta piecos posmos. Jūrniekiem vajadzēja ne tikai atrast tuvāko ceļu uz Ziemeļameriku, viņiem bija arī jāveic kartogrāfija ceļam uz Japānu, jāizpēta Ohotskas jūra un jāmeklē upju savienojumi lielākajām Krievijas pilsētām, lai tās varētu savienot ar izeju uz okeānu. Berings bija atbildīgs par visu operāciju, bet tiešā veidā visvairāk no viņa sagaidīja ceļu uz Ziemeļameriku.

Savos memuāros un vēstulēs Berings rakstīja par novērojumiem Sibīrijā un Tālajos Austrumos. Viņš bija viens no pirmajiem, kas ieteica apsvērt iespēju Sibīrijā meklēt dzelzs rūdu un sākt audzēt labību. Viņš jau 1734.gadā nonāca Jakutskā, lai gatavotos Ziemeļaustrumu pētniecībai. Viņu smagi šokēja vietējo administrāciju neatsaucība iesaistīties ekspedīcijā. Lai arī cara pavēle bija visiem līdzdarboties un atbalstīt Beringa ekspedīciju, Ohotskas pārvaldi tas maz interesēja. Tāpēc Berings ne tikai dabūja risināt ekspedīcijai svarīgus jautājumus, viņam arī nācās nodarboties ar vietējo varu kaunināšanu.

Tikai 1740.gada rudenī Beringa rīcībā bija divi jauni kuģi, kurus izdevās uzbūvēt ekspedīcijas vajadzībām. Tie no Ohotskas izgāja jūrā, lai sasniegtu Kamčatkas austrumkrastu un sāktu ziemošanu. Kuģus sauca Svētais Pēteris un Svētais Pāvels, tieši tāpēc vēlāk Kamčatkas galvaspilsēta ieguva nosaukuma Petropavlovska.

Jau 1741. gada jūnija sākumā laika apstākļi ļāva Beringam un otra kuģa kapteinim Aleksejam Čirikovam iziet jūrā, ar cerību sasniegt Ziemeļameriku. Diemžēl 20.jūnijs kļuva par pēdējo reizi, kad abi redzējās. Spēcīgas vētras un vēlāk stipras miglas apstākļos, kuģi pašķīrās un tā arī nekad viens otru neatrada. Čirikovs sasniedza Ziemeļameriku pāris dienas pirms Beringa. Abiem bija noruna, ka pēc mērķa sasniegšanas, Čirikovs turpina peldējumu uz Dienvidiem, kamēr Berings cenšas aptvert austrumu-ziemeļu koridoru uz Aļaskas pusi. Pēc Ziemeļamerikas krastu ieraudzīšanas Beringa ekspedīcija atklāja vairākas salas, kuras tagad atrodas Beringa jūras dienvidos. Taču slikto laika apstākļu dēļ Vitus Bērings bija spiests meklēt patvērumu, Kamčatku nesasniedzis. Tā viņš patvērās lielākajā salā no Komandora salu grupas, kuru vēlāk nosauca par Beringa salu. Diemžēl tā paša gada decembrī Vitus Berings nomira, tāpat kā lielākā daļa viņa apkalpes. Jūrniekus nomocīja cinga un mājās pārradās tikai 46 no ekspedīcijas dalībniekiem.