1609. gada 20. maijā Londonas grāmatizdevējs Tomass Torps reģistrēja tirgošanai Viljama Šekspīra sonetu apkopojumu. Grāmata atklāj izcilo dramaturgu arī kā smalku liriķi, savukārt dzejā iezīmētais „Krietnā jaunekļa” tēls licis nākamo paaudžu literatūras pētniekiem uzdot kutelīgus jautājumus autora seksualitātes sakarā.

Vai tevi saukt par pavasara dienu?

Daudz vairāk rāma, jauka tevī mīt.

Rauj ziedoņpumpurus skarbs vējš arvienu,

Nāk rudens vasaru prom aizraidīt.

Par spožu reizēm saule gaisos iras,

Bet dažreiz tai ir siltais mirdzums ņemts,

Un skaistums viss no skaistā reizi šķiras,

Kā liktenī vai dabas gaitā lemts.

Tik tava vasara vien nenobālēs,

Un daiļums tavs nemūžam nezudīs,

Jo nāve neaizraus to savās tālēs,

Ko mūžībā šī dzeja ievadīs.

Kamēr vien cilvēks kāds vēl elpos lejās šajās,

Tik ilgi dzīvos tā un dzīvosi tu tajā.

Tas ir 18. sonets no Viljama Šekspīra sonetu grāmatas, kuras pirmo metienu izdevējs Tomass Torps reģistrēja Londonas rakstāmlietu tirgotāju ģildē kā izplatīšanai paredzētu preci 1609. gada 20. maijā. Izdoti, iespējams, pat bez autora ziņas, grāmatā apkopotie 154 soneti atklāja lasītājam Šekspīru – tobrīd jau vispāratzītu izcilu dramaturgu un arī dažu poēmu autoru – arī kā šīs mazās liriskās formas kopēju.

Lielākajā daļā no krājuma sonetiem, konkrētāk – no 1. līdz 126., autors uzrunā kādu „Krietno jaunekli”. Liriskā varoņa jūtu atklāsme, kā to visnotaļ var spriest no mūsu stāsta sākumā izskanējušā parauga, drīzāk atbilst mīlestības, ne sirsnīgas draudzības reģistram. Tas licis izskanēt versijai par Šekspīra homoseksuālajām nosliecēm. No atmiņu fragmentiem un arī vispārzināmiem biogrāfijas faktiem gan var diezgan droši spriest, ka angļu drāmas dižgars nebūt nav bijis vienaldzīgs pret sievietēm, un, galu galā, arī daļa sonetu – no 127. līdz 152. – uzrunā kādu „Tumšo dāmu”. Tātad, daudzuprāt, Šekspīrs bijis biseksuāls, lieki piebilst, ka aizritējušajos gadsimtos ne mazāk ir bijis to, kuri nikni pretojušies domai, ka angļu nācijas lepnumam un visas pasaules apbrīnotam ģēnijam bijis kas kopīgs ar „grēku, par kuru nav nekrietnāka”. Jau nākamajā Šekspīra „Sonetu” izdevumā 1640. gadā redaktors nomainījis visas vīriešu dzimtes formas pret sieviešu, attiecīgi ar pāris spalvas šņāpieniem atrisinot problēmu uz daudzām desmitgadēm. Kad tomēr 18. gs. nogalē atkal tika izdota sākotnējā versija, komentētāji nāca klajā ar dažādiem pieņēmumiem: šie soneti ir sarkastiskas parodijas par mīlas liriku, vai arī – tie nav autobiogrāfiski, un to liriskais varonis ir tāds pat fantāzijas auglis kā Hamlets vai Otello. Izteiktas arī domas, ka lietas būtība slēpjas tais sonetos, kas veltīti „Tumšajai dāmai”. Proti – šais pēdējos autors ir daudz piezemētāks, daudz tiešāks un arī ironiskāks, runājot par attiecību negludumiem. Tad nu krājuma pirmo – ideālās mīlas – daļu viņš veidojis kā apzinātu pretmetu otrajai, bet lai šī pretišķība būtu sevišķi uzkrītoša, izmantojis šādu netradicionālu paņēmienu. Kā norāda pētnieki, arī mūsdienās nav izdevies tikt pie vairuma akceptēta viedokļa Šekspīra sonetu „Krietnā jaunekļa” sakarā. Lai kā arī nebūtu, liriskais varonis viņu uzrunā skaistas un apgarotas lirikas valodā:

Kad klusas atmiņas es sapulcēju

Un pārdomāju laikus bijušos, –

Ko meklēju un iegūt neiespēju, 

Par to no jauna atkal sērojos.

Raud acis tad, kas nav to pieradušas,

Par dārgiem draugiem nāvē zudušiem,

Par mīlas sāpēm, sen kas norimušas,

Par vaibstiem sen jau laika laupītiem.

Un pagājušām mokām sevi moku,

Un smagi visu izstaigā mans prāts

Sen izbēdāto bēdu skumjo loku,

Un maksā to, kas sen jau samaksāts,

Bet tevi, mīļais draugs, kad domās minu,

Ka bēdām gals un atgūts viss, es zinu.