1942. gada martā ģenerālis Daglass Makārturs, amerikāņu-filipīniešu spēku komandieris, pameta Filipīnas, kuras tobrīd nebija cerību noturēt pret japāņu iebrukumu. Nonācis Austrālijā, viņš, 1942. gada 20. martā, tiekoties ar žurnālistiem, deklarēja: „Es pametu Batānu, un man tur jāatgriežas.” Tas kļuva par viņa kredo turpmākajās Otrā pasaules kara cīņās.

1941. gada decembrī Japānas impērija izvērsa strauju agresiju Austrumāzijas un Klusā okeāna reģionā. Par vienu no mērķiem kļuva Filipīnas – tobrīd pusneatkarīgs Savienoto Valstu protektorāts. Arhipelāgā izvietotos amerikāņu spēkus un tobrīd vēl tapšanas stadijā esošo filipīniešu armiju komandēja ģenerālis Daglass Makārturs – izcils virsnieks, Pirmā pasaules kara varonis, kurš pēdējos gadus bija veltījis Filipīnu bruņoto spēku izveidei. Skaitliski Makārtura spēki bija pat lielāki par japāņu desanta armiju, taču tie bija nepieredzējuši, daļēji vēl komplektēšanas stadijā esoši, kamēr japāņi sūtīja kaujā izlases karaspēku. Bez cīņas atstājis galvaspilsētu Manilu, Makārturs ieņēma ērtas aizsardzības pozīcijas Batānas pussalā. Te viņš bija noskaņots turēties līdz pēdējam. Taču kara gaita izvērtās amerikāņiem un viņu sabiedrotajiem arvien nelabvēlīgāka: krita par neieņemamu uzskatītā Singapūra, japāņi strauji virzījās uz priekšu Indonēzijā. 1942. gada februārī kļuva skaidrs, ka arī Filipīnu galīgā krišana ir tikai laika jautājums. 23. februārī ģenerālis Makārturs saņēma Savienoto Valstu kara lietu sekretāra Henrija Stimsona rīkojumu evakuēties uz Austrāliju, lai uzņemtos sabiedroto spēku komandēšanu Klusā okeāna dienvidrietumu daļā. Lai gan līdz tam Makārturs bija paudis stingru apņemšanos līdz galam palikt ar savu ielenkto armiju, pavēle bija jāpilda. Ģenerālim līdzi devās viņa štāba komandas kodols, kā arī viņa sieva Džīna un četrgadīgais dēls.

 Evakuēšanās operācija sākās 11. marta vakarā. Vispirms ģenerālis un pavadoņi ātrgaitas torpēdlaivā divās diennaktīs šķērsoja arhipelāga ūdeņus līdz dienvidu salai Mindanao, kur vēl atradās amerikāņu kontrolē esošs lidlauks. Mindanao nācās palikt vairākas dienas, līdz izdevās sagaidīt gaisa transportu. Pietiekami droši bumbvedēji tobrīd bija tikai flotei, bet viceadmirālis Herberts Līrijs krietni patielējās, pirms tos piešķīra. Gaidīšana bija nervoza, jo arī Mindanao jau bija iebrucis japāņu desants. Galu galā 19. marta rītā flotes B-17 nogādāja Makārturu un viņa svītu Austrālijā. Sekoja ceļojums pāri kontinentam, sākumā ar lidmašīnu, pēc tam ar vilcienu. 1942. gada 20. martā Nelielā mezgla stacijā Terouvija Austrālijas dienvidos ģenerālis sastapās ar preses pārstāvjiem un teica savu slaveno frāzi: „Es pametu Batānu, un man tur jāatgriežas.” Vēlāk viņš to atkārtoja vairākkārt, tai skaitā uzrunā Austrālijas parlamentā: „I came out of Bataan, and I shall return.”

Filipīnās palikušajos ziņa par ģenerāļa aizbraukšanu raisīja dalītas jūtas. Vairums jau saprata, ka Makārtura krišana japāņu gūstā būtu nepieļaujams zaudējums, tomēr daudzi jutās pamesti un nodoti. Amerikāņu un filipīniešu spēki kapitulēja 1942. gada maijā, un apmēram 2/3 no 70 000 gūstekņu vēlāk gāja bojā japāņu nometnēs.

Savukārt ģenerālim Daglasam Makārturam vārdi par atgriešanos Filipīnās kļuva par īstu kredo viņa pasaules kara cīņai. Kā amerikāņu spēku komandieris viņš vadīja pret japāņiem vērstās sabiedroto operācijas, vispirms izspiezdams ienaidnieku no Jaungvinejas ziemeļu piekrastes, pēc tam no Maluku arhipelāga, līdz 1944. gada 20. oktobrī amerikāņi izsēdās Leites salā Filipīnu arhipelāga centrā. Ģenerālis sekoja uz pēdām pirmajam desanta vilnim. Kinohronikas iemūžinājušas viņu, ierastajās saulesbrillēs un ar kukurūzas vālītes pīpi rokā, apņēmīgi brienot līdz ceļiem pa ūdeni, kas viņu šķir no ilgotā krasta. Dažas stundas vēlāk filipīnieši radio dzirdēja viņa balsi: „Filipīnu ļaudis, es esmu atgriezies. Ar visvarenā Dieva žēlastību mūsu spēki atkal stāv uz Filipīnu zemes.”