„Vairāk mesa nekā opera” – tas teikts par Ludviga van Bēthovena vienīgo operu „Fidelio”, kas savu pirmizrādi Vīnē piedzīvoja 1805. gada 20. novembrī.

Bēthovens nebija operu komponists. Vēstulē libretistam Georgam Frīdriham Treičkem viņš rakstīja: „Ticiet man, dārgais Treičke, ka šī opera man sagādās mocekļa kroni. Ar savu līdzdalību jūs esat saglābis labāko, kas palicis pēc šīs katastrofas.” Runa ir par vienīgo Ludviga van Bēthovena operu „Fidelio”. Sadarbībā ar Treički 1814. gadā tapa jau trešā operas versija, savukārt „Fidelio” pirmais variants ar Jozefa Zonnlaitnera libretu pēc franču rakstnieka Žana Nikolā Buijī lugas „Leonora jeb Laulāto draugu uzticība” savu pirmizrādi Vīnē, „Teātrī pie Vīnes upes” piedzīvoja 1805. gada 20. novembrī.

Libreta darbība risinās cietumā, kura priekšnieks Dons Pizaro bez iemesla ieslodzījis tos, kuri zina par viņa pastrādātajām nelietībām. Visbīstamākais no tiem ir kāds Florestans. Taču ļaunuma varai tuvojas gals – no galvaspilsētas ar inspekciju tiek sūtīts ministrs Dons Fernando. Pizaro steidzīgi jāslēpj pēdas – Florestans jānogalina. Taču Pizaro nezina, ka cietumā, maskējusies par jaunu cietumsargu, iekļuvusi Florestana sieva Leonora. Izšķirošajā brīdī uzticamā dzīvesbiedre metas ceļā slepkavam, izglābj vīru, un tad jau arī fanfaras vēsta par Dona Fernando ierašanos. Laulātie var būt atkal brīvi un laimīgi, savukārt varmākam nākas ieņemt vietu cietuma kamerā.

Vācu diriģents un komponists Vilhelms Furtvenglers 1948. gadā rakstīja: „Ar reālismu un psiholoģiju bruņotajam mūslaiku cilvēkam Leonoras mīlestība šķiet neglābjami abstrakta un teorētiska. [..] Protams, „Fidelio” nav tāda opera, pie kādām esam raduši, un Bēthovens jau arī nav nedz teātra komponists, nedz dramatiķis. Viņš ir kas vairāk – vispilnīgākais skaņradis; un – vēl vairāk – svētais un gaišreģis. [..] Tā ir mūzika, tas ir pats Bēthovens, tā ir viņa izjustā „brīvības nostalģija” [..], kas mūs aizkustina līdz asarām. Viņa „Fidelio” ir vairāk mesa nekā opera; tās paustās jūtas nāk no sakrālās sfēras un sludina „humānisma reliģiju”.”

Necerēti spilgtu piepildījumu Bēthovena „brīvības nostalģija” guva „Fidelio” 1989. gada iestudējumā Drēzdenes valsts operā. Toreizējais Vācijas Demokrātiskās republikas režīms bija to paredzējis kā veltījumu valsts 40. gadadienai. Tieši Drēzdene tobrīd bija kļuvusi par Austrumvācijas pārmaiņu kustības centru, kur ļaudis pulcējās arvien plašākās demonstrācijās. Kad pirmizrādes vakarā 7. oktobrī no skatuves izskanēja ieslodzīto koris, dziedot himnu brīvībai, publika pārtrauca izrādi ar ilgām ovācijām. Un kad finālā koris iznāca skatuvē laikmetīgos ielas apģērbos, režisores Kristīnes Mīlicas paustais bija nepārprotams: ne tikai uz skatuves, bet arī zālē bija tie ieslodzītie, kas gatavi lauzties brīvībā. Vācieši, kuri tikai mēnesi vēlāk lika krist Berlīnes mūrim. Un ne jau vācieši vien. Arī poļi, kuri jau desmit gadus sīksti cīnījās pret totalitārismu. Arī baltieši, kuri nupat nesen bija stājušies Baltijas ceļa dzīvajā ķēdē. Mēs visi, kas tobrīd Austrumeiropā teicām lūgsnu svētajai brīvībai.