1947. gadā 20. oktobrī Vašingtonā sākās Amerikas Savienoto Valstu Kongresa Antiamerikāniskas darbības izmeklēšanas komisijas noklaušināšanas, uz kurām tika izsaukti daudzi kinoindustrijas profesionāļi. Bija sākušās teju divdesmit gadus ilgas „raganu medības”, izvēršot radošo ļaužu vajāšanu uz aizdomu pamata par „komunistiskumu” vai par pilnīgi legālu kreisas ievirzes darbību.

 

Amerikas Savienoto Valstu Kongresa Antiamerikāniskas darbības izmeklēšanas komisija tika izveidota 1938. gadā ar mērķi apkarot ārvalstu finansētu sabiedrisku vai politisku darbību. Tomēr jau visai drīz komisijas ietekme izvērtās tālu pāri sākotnējiem juridiskajiem rāmjiem. 40. gados, sākoties Aukstajam karam, kā „antiamerikānisku” komisijas locekļi uzlūkoja visu, kas saistījās ar komunistiskumu. Sevišķi smagi komisijas akcijas skāra Amerikas radošo vidi, kurā tiešām netrūka ļaužu, kas bija darbojušies vai joprojām darbojās pilnīgi legālajā Savienoto Valstu kompartijā. Daudziem komunistiskās idejas bija kļuvušas tuvas un interesantas trīsdesmito gadu sākuma ekonomiskās krīzes laikā, kad kapitālisma modelis šķita piedzīvojam teju iznīcinošu fiasko. 1947. gadā komisija paziņoja, ka uzņēmusies konstatēt iespējamos komunistiskās propagandas elementus Amerikas izklaides industrijā. Virkne Holivudas profesionāļu tika izsaukti uz Vašingtonu, kur 1947. gada 20. oktobrī sākās Antiamerikāniskas darbības izmeklēšanas komisijas noklaušināšanas.

Daudzi liecināja, ka patiešām savu kolēģu vidū vērojuši komunistiskas noskaņas; tika saukti arī vārdi. Tomēr daudzi kategoriski atteicās liecināt, uzstājot, ka komunistiskā partija nav aizliegta un Amerikas Konstitūcija garantē viņiem tiesības neatskaitīties par savu pārliecību vai legālu darbību. Taču šī taktika, kas droši vien būtu lietojama tiesā, izrādījās neefektīva politiski regulētā izmeklēšanas institūcijā. Neliecinātājiem inkriminēja necieņu pret Kongresu, un šo apsūdzību atzina arī tiesa, piespriežot soda naudas un līdz pat gadu ilgus cietumsodus. Šāds liktenis piemeklēja tā dēvēto „Holivudas desmitnieku” – desmit scenāristus un režisorus, kuri uzstājīgi pastāvēja uz savām konstitucionālajām tiesībām. Bet ar to „antiamerikāniskās darbības” izmeklētāju centieni nebūt nebeidzās. Visi, kurus turēja aizdomās par „sarkanumu”, vai kuri atteicās sadarboties ar komisiju, nonāca „Holivudas melnajā sarakstā”. Un, lai gan nekāda likumiska pamata tam nebija, pakļaujoties politiķu un arī sabiedrības daļas spiedienam, kinoindustrija pārtrauca sadarbību ar šiem cilvēkiem. Līdztekus oficiālajam sarakstam parādījās arī sabiedrisku entuziastu veidoti – piemēram, savu „komunistu listi” publiskoja labēja kara veterānu organizācija „Amerikāņu leģions”. Un arī šādus papīrus daudzas studijas ņēma vērā. Tās bija īstas „raganu medības”, kas sagrāva daudzu Amerikas kino profesionāļu karjeru. Scenāristi un komponisti vēl varēja eksistēt, strādājot anonīmi, bet aktieriem un režisoriem tādas iespējas nebija. Daudzi emigrēja uz Eiropu vai Meksiku, un tikai kāda desmitā daļa no „melnā saraksta” vēlāk atjaunoja sekmīgu darbību Savienotajās Valstīs.

Protams, Staļina režīms pēckara periodā patiešām izvērsa Amerikā slepenu darbību, taču šos labi maskējušos spiegus un ietekmes aģentus politiķu plosīšanās neskāra. Var piebilst, ka pašā Antiamerikāniskās darbības izmeklēšanas komisijā aktīvi darbojās senators Semjuels Diksteins, kurš, kā atklājās daudzus gadus vēlāk, bija NKVD savervēts. Amerikas demokrātijai apkaunojošā „nepareizo” vajāšana sāka pierimt līdz ar piecdesmito gadu otro pusi. Gan tāpēc, ka līdz ar Hruščova atkusni nedaudz uzlabojās attiecības ar Padomju Savienību, gan tāpēc, ka pašā amerikāņu sabiedrībā nobrieda apziņa, ka patiess amerikāniskums ir nevis histēriska neiecietība pret kreisumu, bet gan cieņa pret indivīda tiesībām un brīvību.