20. septembris. 1870. gadā beidza pastāvēt Pāvesta valsts

Itālija kā apvienota valsts izveidojās 1861. gadā, taču vēl nākamos deviņus gadus Roma palika ārpus šīs valsts – „Mūžīgajā pilsētā” un apgabalā ap to turpināja pastāvēt Pāvesta valsts. Beidzot 1870. gadā, mainoties starptautiskajam stāvoklim, Itālija ieguva Romu un Pāvesta valsts beidza savu eksistenci.

Rissorgimento – Itālijas nacionālās atmodas kustība – iesākās 19. gs. pirmajās desmitgadēs un līdz gadsimta vidum bija aptvērusi ne tikai plašus itāliešu tautas slāņus, bet arī vairāku Apenīnu pussalā tolaik pastāvošo nelielo valstu valdošās aprindas. Kustības mērķis bija apvienot līdz tam sadrumstaloto un daļēji svešu varu kontrolēto Itāliju vienā nacionālā valstī. Par kodolu, ap kuru konsolidējās jaunā valsts, kļuva Sardīnijas-Pjemontas karaliste. Izšķirošais brīdis pienāca 1859. gadā, kad Sardīnija savienībā ar Franciju sakāva Austriju, atņēma tai Lombardiju un anektēja sīkās valstiņas Itālijas centrālajā daļā. Nākamajā gadā leģendārais apvienošanās līderis Džuzepe Garibaldi ar savu brīvprātīgo vienību ieradās Sicīlijā, Neapoles karaliste beidza pastāvēt dažos mēnešos, tās teritorija iekļāvās topošajā Itālijas karalistē. Šais notikumos lielāko daļu savas teritorijas Apenīnu pussalas vidienē zaudēja arī kopš 9. gs. pastāvējusī Pāvesta valsts. Tomēr Svētais Krēsls joprojām savā īpašumā saglabāja Romu un nelielu teritoriju ap to. Francijas imperators Napoleons III uzstāja uz Pāvesta valsts suverenitātes saglabāšanu, un tās garantēšanai Romā uzturējās franču garnizons. Garibaldi veselas divas reizes – 1862. un 1867. gadā – veda uz Romu brīvprātīgo armijas, taču abas reizes nesekmīgi. Stāvoklis palika nemainīgs līdz 1870. gadam, kad Francijai izcēlās karš ar Prūsiju, Napoleona III impērija sabruka, un jaunā Francijas Republika vairs nebija gatava aizstāvēt pāvesta laicīgos īpašumus.

Itālijas karalis Viktors Emanuels II sākotnēji mēģināja piedāvāt pāvestam Pijam IX cienījamus aneksijas noteikumus. Pontifikam tiktu saglabāta pilnīga suverenitāte un neatkarīga jurisdikcija daļā no Romas, Itālijas valsts apņēmās garantēt viņa netraucētu saziņu ar katoļiem visā pasaulē un diplomātisko imunitāti kā pāvesta nuncijiem, tā ārvalstu vēstniekiem pie Svētā Krēsla, un arī ienākumus, kas līdzinātos tiem, kurus pāvests līdz tam bija guvis no saviem īpašumiem Itālijā. Pijs IX reaģēja visai emocionāli, sakliedza uz karaļa vēstnieku un monarha vēstuli nosvieda pagaldē. Sekoja kara pieteikums, un 1870. gada 11. septembrī robežu pārgāja ģenerāļa Kadornas komandētais itāliešu korpuss, gan virzoties ļoti lēni – joprojām cerot uz diplomātisku risinājumu. 19. septembrī Kadorna sasniedza Romas mūrus, kur pāvesta spēki uzsāka pretošanos. Pontifiks saprata, ka pilsētas krišana ir neizbēgama, taču vēlējās izrādīt simbolisku pretestību. Nākamajā dienā, trīs stundu ilgā apšaudē izgrāvuši pilsētas mūri, pjemontiešu strēlnieki – bersaljēri – ielauzās Romā. Tā 1870. gada 20. septembrī savu vairāk nekā tūkstošgadi ilgo eksistenci izbeidza Pāvesta valsts, un Itālija ieguva savu īsteno galvaspilsētu.

Pijs IX nesamierinājās – viņš izslēdza karali Viktoru Emanuelu II no baznīcas, izolējās savā galvenajā rezidencē Apustuļu pilī un paziņoja, ka atrodas Romas gūstniecībā. Savu attieksmi viņš nemainīja arī pēc tam, kad 1871. gadā Itālijas parlaments pieņēma Pāvesta Garantiju likumu, ar kuru vienpusēji piešķīra pontifikam daudzas no solītajām privilēģijām. Nākamos 59 gadus pāvesti konsekventi vairījās publiski iziet ārpus savas rezidences Vatikāna kalnā, demonstrēdami, ka viņi joprojām ir „gūstekņi”. Risinājumu izdevās rast tikai 1929. gadā, kad pāvests Pijs XI noslēdza ar Itāliju tā dēvēto Laterānas vienošanos, ar kuru Vatikāns tika atzīts par suverēnu valsti.