1934. gada 21. aprīlī britu laikraksts „Daly Mail” publicēja fotoattēlu, kas daudzus gadus kalpoja par pamatu pieņēmumiem, ka Lohnesa ezerā Skotijā mitinās kāds aizvēsturisks dzīvnieks; domājams, pleziozaurs.

1933. gadā no Lohnesa ezera apkaimes Skotijā sāka pienākt savādas ziņas. Šai gadā tika pabeigta jauna šoseja gar ezera ziemeļu krastu, un jūlijā Spaiseru laulātais pāris paziņoja, ka redzējuši neparastu dzīvnieku, kas šķērsojis šoseju netālu no viņu auto un nozudis ezerā. Radījums bijis kādus 8 metrus garš, ar garu un ielīku kaklu. Šim pirmajam paziņojumam sekoja nākamie, parādījās fotouzņēmumi. No aizmirstības uzpeldēja pat kāda agro viduslaiku leģenda, kas vēstīja, ka Svētais Kolumba, kristiešu misionārs, šais novados sludinājis 6. gadsimtā, reiz padzinis jūras briesmoni, kas grasījies uzbrukt zvejniekiem.

Sevišķi iedvesmojošs bija fotouzņēmums, kuru laikraksts „Daly Mail” publicēja 1934. gada 21. aprīlī. Tajā bija redzams virs ūdens slienamies garš un slaiks kakls ar nelielu galvu – nu pleziozaurs, kas pleziozaurs. Attēlu, ka rakstīja izdevums, tas ieguvis no „kāda ķirurga”, kurš pāris dienas iepriekš to uzņēmis Lohnesa ezera krastā, bet vēloties palikt anonīms. Attēls kļuva pazīstams ar nosaukumu „Ķirurga fotogrāfija” un kļuva par īstu Lohnesa briesmoņa ikonu. To kā neapgāžamu pierādījumu to minēja tie, kuri uzstāja, ka ezerā tiešām mājo kāds dinozauru laika radījums, un nepaguruši centās apšaubīt skeptiķi.

Pagāja daudzas desmitgades, līdz 1999. gadā klajā nāca Deivida Mārtina un Elistera Boida grāmata „Nessija – Ķirurga fotogrāfijas mīkla atklāta”. Autori pavēstīja, ka fotogrāfija ir veikls viltojums. 1933. gadā „Daily Mail” bija nolīdzis kinorežisoru un arī kaislīgu mednieku Marmedjūku Vezerelu, lai viņš ko noskaidro par Lohnesa briesmoni. Vezerels ezera krastā uzgāja īpatnējus pēdu nospiedumus, jau publiskoja šo sensāciju, kad zoologi konstatēja, ka nospiedumi, domājams, veikti ar izbāzta nīlzirga kāju, kādas tolaik bieži izmantoja kā saulessargu pamatnes. Apkaunotais kinomākslinieks nolēmis atspēlēties, un kopā ar vairākiem līdzzinātājiem izgatavojis savu „Lohnesa briesmonīti”, pierīkojot koka kaklu un galvu spēļu zemūdenei. Atlicis tikai to tikai ielaist ezerā, nofotografēt vajadzīgajā rakursā un ar režisora drauga ārsta Roberta Keneta Vilsona starpniecību nogādāt „Daily Mail”. Mārtinam un Boidam izdevās uzmeklēt vienu no viltojuma līdzdalībniekiem, 93 gadus vecu sirmgalvi, kurš viņiem atzinās savulaik sarīkotajā krāpšanā.

Tomēr Lohnesa briesmoņa eksistences entuziastus arī šis sižets nepārliecināja, kā nepārliecina arī citi racionāli atzinumi. Piemēram, tas, ka pleziozauri, cik par tiem zināms, bijuši aukstasiņu dzīvnieki, kuri neizdzīvotu ezerā ar 5,5 Celsija grādu vidējo ūdens temperatūru. Pat ja pieņem, ka Lohnesa nezvērs ir siltasiņu radījums, dzīvības procesu uzturēšanai tādam ezerā diez vai pietiktu barības. Pie tam jaunākie pētījumi par pleziozauriem liecina, ka tie nemaz nav bijuši spējīgi izsliet savu kaklu virs ūdens tā, kā tas redzams pagājušā gadsimta bildītēs. Un vēl – pats Lohness ir tikai kādus 10 000 gadu vecs; pirms tam tas kādus 20 000 gadu bija aizsalis līdz dibenam. Un tomēr tas viss nav arguments tiem, kuri no sirds tic – reiz mēs ieraudzīsim aizvēsturiskā radījuma slaiko kaklu majestātiski iznirstam no Lohnesa saltajiem viļņiem!